Pāvests Tuvo Austrumu katoļticīgajiem: "Es esmu ar jums"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vēstulē saviem brāļiem un māsām Kristū, kas dzīvo vietās, par kurām Svētie Raksti runā visvairāk, pāvests pateicas par to, ka viņi turpina palikt savās zemēs un lūdzas neraugoties ne uz kādiem pārbaudījumiem.

Pirmdien pāvests Francisks aicināja lūgties un gavēt par mieru pasaulē, īpaši Tuvajos Austrumos. Viņš vēstulē atzīst, ka tā ir skumja diena, kad pieminam Hamās teroristu uzbrukumu Izraēlai. “Pirms gada tika aizdedzināts naida deglis, tas nav nodzisis,” viņš raksta, norādot uz starptautiskās sabiedrības “apkaunojošo nespēju” izbeigt “kara traģēdiju”. “Karš ir sakāve”, uzsver Svētais tēvs. “Es nekad nenogurstu atkārtot, ka karš ir sakāve, ka ieroči neveido nākotni, bet gan to iznīcina, ka vardarbība nekad nenes mieru.” Līdzīgi viņš rakstīja jau iepriekšējā vēstulē 2024. gada marta beigās, Klusās nedēļas laikā.

Uzmundrinot Baznīcas Tuvajos Austrumos, kas bieži vien piedzīvo reliģiska rakstura saspīlējumus, kā, piemēram, tas notiek Jeruzalemē, pāvests atzinīgi vērtē šo katoļticīgo gatavību palikt savā zemē un salīdzina to ar “Dieva mīlētu sēklu”.

“Tāpat kā sēkla, ko šķietami apslāpē zeme, kas to pārklāj, vienmēr atrod ceļu uz augšu, uz gaismu, lai nestu augļus un dotu dzīvību, tāpat arī jūs neļaujat, lai jūs aprij tumsa, kas jūs ieskauj, bet, tā vietā, iestādīti savā svētajā zemē, jūs kļūstat par cerības sēklām, jo ticības gaisma jūs vedina liecināt par mīlestību, kad tiek runāts par naidu, par tikšanos, kad pieaug saspīlējums, par vienotību, kad viss pārvēršas konfrontācijā.”

Vēršoties pie šīs “svētās Dieva tautas”, pirmatnējo Baznīcu mantiniekiem un pirmajiem Kristus mācekļiem, Svētais tēvs aicina katoļus Tuvajos Austrumos kļūt Kristū par “neapbruņota miera spēka lieciniekiem”. Un, lai iegūtu šo mieru, kuru “cilvēki nezina, kā atrast”, pāvests ierosina lūgšanu un gavēni.

“Lūgšana un gavēnis ir mīlestības ieroči, kas izmaina vēsturi”, viņš raksta. “Ieroči, kas satriec mūsu vienīgo īsto ienaidnieku – ļaunuma garu, kas kurina karu, jo “no paša sākuma viņš ir slepkava”, “melis un melu tēvs” (Jņ 8, 44). Es jūs lūdzu, veltīsim laiku lūgšanai un no jauna atklāsim gavēņa glābjošo spēku!”

Paplašinot savu “tēva sirdi” pret visiem visu ticību un reliģiju cilvēkiem, kas Tuvajos Austrumos cieš no kara neprāta, Francisks apliecina viņiem savu tuvumu: “Es esmu jums tuvu, es esmu ar jums”.

Turpinājumā pāvests piemin nomocītos un pārgurušos Gazas iedzīvotājus, pārvietotos cilvēkus, kuri spiesti klīst, meklējot, kurp doties, lai izvairītos no bumbām, mātes, kuras lej asaras, skatoties uz saviem mirušajiem vai ievainotajiem bērniem, un tos, kuri alkst pēc miera un taisnīguma.

"Es esmu ar jums, kas baidāties pacelt acis, jo no debesīm līst uguns”, raksta Svētais tēvs. “Es esmu ar jums, kam nav teikšanas, jo daudz tiek runāts par plāniem un stratēģijām, bet maz par to cilvēku konkrēto situāciju, kuri cieš no kara, kurus varenie liek citiem iznīcināt; viņi tiks pakļauti Dieva stingrajai tiesai.”

Rožukroņa Dievmātes svētkos pāvests vēršas pie tiem, kuri palīdz Tuvo Austrumu katoļticīgajiem, un lūdz viņus būt dāsniem un darīt to arī turpmāk. Visbeidzot viņš iedrošina priesterus un bīskapus, kuri atbalsta šo “neaizsargāto mazo ganāmpulku, kas alkst pēc miera”. Vēstuli Svētais tēvs noslēdz ar šiem vārdiem: “Brāļi un māsas Jēzū, es jūs svētīju un sirsnīgi, no visas sirds skauju”.