Pāvests: lūgties nozīmē ļaut Svētajam Garam izmainīt mūsu sirdi
Pāvests Francisks
Es iemācījos lūgties no savas vecmāmiņas. Vecmāmiņa bija tā, kas man iemācīja lūgties un dievbijīgi godināt svēto Jāzepu. Tad mani garīgie tēvi gan seminārā, gan Jēzus Sadraudzībā, man palīdzēja virzīties uz priekšu lūgšanas pieredzē.
Starp viņiem es gribētu pieminēt tēvu Migelu Anhelu Fiorito, argentīniešu jezuītu, filozofijas profesoru, bet arī garīguma entuziastu. Viņa darbi tagad ir publicēti arī Itālijā: lielisks garīgais skolotājs, kurš mani mācīja, kā lūgties. Viņš vadīja daudzus kursus par garīgumu. Viņš man iemācīja, kā lūgties kā dēlam, nevis meklējot mierinājuma saldumus: Kā notiek lūgšana? Kā pierast pie lūgšanas? Ko darīt, kad ir mierinājums vai arī izmisums, kad nav vēlēšanās lūgties? Viņš man bija garīgās dzīves meistars. Laika gaitā mana lūgšanas formācija ir palikusi nemainīga.
Pat kā pāvestam nekas nav mainījies: es lūdzos kā vienmēr, tajā pašā ritmā kā vienmēr. Dažreiz es skaitu kādu vokālo lūgšanu, dažreiz Vissvētākā Sakramenta priekšā es piedzīvoju sausumu. Es turpinu lūgties gan skaistos, gan arī ne tik skaistos brīžos. Reizēm man šķiet, ka man ir jālūdzas vairāk, tas gan. Nav laika, bet man ir jālūdzas vairāk. Bez tam es vienmēr lūdzos Stundu liturģijas lūgšanas, tās es nekad neizlaižu: pēcpusdienā Vesperes, vēlāk stundu lūgšanas, no rīta Laudes un tad Mise. Pēc tam meditācija, meditācijas lūgšana, kad man ir nedaudz laika, es mēģinu mazliet aprunāties un kaut ko pajautāt Kungam, bet es baidos, ka Viņš atbildēs...
Un tad ir lūgšana Tēvs mūsu, Jēzus lūgšana. Tur ir viss! Kad mācekļi lūdza Jēzum, lai Viņš viņus māca lūgties, Viņš nepasauca katehētu vai kādu lūgšanas mākslas speciālistu, kas viņiem iemācītu kādu lūgšanas metodiku. Viņš teica: “Sakiet tā: Tēvs mūsu” (sal. Lk 11, 2). Tēvs mūsu ir universāla lūgšana, dēlu un meitu lūgšana, paļāvības pilna lūgšana, drosmes lūgšana un arī rezignācijas lūgšana. Tā ir diženā lūgšana.
Bez tam ir arī lūgšanas Marijai: arī es ļoti uzticos Dievmātei, es vienmēr lūdzos Rožukroni. Man patīk sajust Viņas tuvumu, jo Viņa ir Māte un vada mūs. Ir kāds ļoti skaists stāsts, protams, tā ir leģenda, kas stāsta par to, kā Dievmāte glābj visus! Tas ir stāsts par laupītāju Dievmāti, laupītāju aizbildni. Viņi zog, bet, tā kā tie viņu lūdz, kad viens no viņiem nomirst, tad Dievmāte, kas ir pie debesu loga, liek viņam paslēpties. Un viņa saka, lai viņš neiet pie Pētera, jo Pēteris viņu nelaidīs iekšā. Tad vakarā viņa atver debesu logu un ielaiž viņu pa turieni. Man patīk: Dievmāte ir tā, kas tevi ielaiž pa logu. Tā ir gandrīz vai kontrabanda. Tāpat kā Kānā. Kungam nebija brīvības pateikt nē. Viņa kopā ar savu Dēlu tā dara. Tāda viņa ir: lūdzoša visvarenība.
Arī šīs paļāvības dēļ es savu publisko uzrunu beigās vienmēr lūdzu lūgties par mani. Šajā kalpošanā Baznīcai man ir nepieciešams, lai kopiena mani atbalstītu. Ja Baznīca tevi neatbalstīs ar lūgšanu, ar tevi būs cauri. Kopienai ir jāatbalsta savs bīskaps, un bīskapam ir jālūdzas par kopienu.
Lūgšana atver sirdi Kungam, un, kad tajā ienāk Gars, tad iekšēji izmainās tava dzīve. Tāpēc ir jālūdzas, lai atvērtu savu sirdi un atvēlētu vietu Garam. Mēs lūdzam Jēzu, Tēvu, Dievmāti, bet ne tik bieži lūgšanā sarunājamies ar Svēto Garu. Taču Svētais Gars ir tas, kas maina mūsu sirdi, ienāk mūsu sirdī un izmaina to. Tēvs neveic mūsu svaidīšanu, Dēls neveic mūsu svaidīšanu. Tas ir Gars, kas mūs svaida ar savu klātbūtni, un tieši Svētā Gara svaidījums ir tas, kas man palīdz labi izprast Baznīcas realitāti un Dieva noslēpumu.
