Pāvests biktstēviem: piedodiet visu, nespēlējiet psihiatra lomu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Pirms dažiem mēnešiem nomira mans biktstēvs”, teica pāvests. “Es eju uz grēksūdzi pie jums, Svētā Pētera bazilikā, un jūs darāt lielisku darbu!” Svētais tēvs pateicās klātesošajiem priesteriem, kuri katru dienu šajā dievnamā uzklausa ticīgo grēksūdzes. Tas notiek jau kopš 1774. gada, kad pāvests Klements XIV ar speciālu motu proprio pilnvaroja to darīt Konventuālo franciskāņu ordeņa priesterus.
Romas bīskaps norādīja, ka Svētā Pētera baziliku ik dienas apmeklē vairāk nekā 40 tk. cilvēku. Daudzi, lai tur nokļūtu, mēro tālu ceļu un stāv garā rindā, lai tiktu iekšā. Citi – lielākā daļa – ierodas kā tūristi. Taču viņu vidū daudz ir tādu, kuri ierodas, lai lūgtos pie pirmā no apustuļiem kapa, lai apliecinātu savu ticību un vienotību ar Baznīcu, lai uzticētu Kungam savus nodomus. Citus piesaista bazilikas krāšņums, vēsture, māksla.
Pāvests atzina, ka ikviens cilvēks, apzināti vai neapzināti, meklē Dievu, tiecas pēc mūžīgā Skaistuma un Labestības. Katra sirdī mīt dziļa vēlme pēc Dieva. “Jūsu klātbūtne šajā kontekstā ir svarīga”, viņš teica biktstēviem, pateicoties kuriem ticīgajiem ir iespēja caur Izlīgšanas sakramentu piedzīvot Dieva žēlsirdību. “Mīļie, piedodiet visu, visu”, uzsvēra Svētais tēvs. “Dariet to vienmēr: piedodiet visu! Mēs esam, lai piedotu”.
Uzrunas turpinājumā pāvests pārdomāja par biktstēvu kalpošanas trim svarīgiem aspektiem - pazemību, uzklausīšanu un žēlsirdību.
Pirmkārt: pazemība. To mums māca apustulis Pēteris, piedošanu saņēmušais māceklis, kurš nonāca tik tālu, ka par Kristu izlēja savas asinis. Iepriekš viņš rūgti raudāja par saviem grēkiem. Viņš mums atgādina, ka ikviens apustulis – un ikviens biktstēvs – savu žēlastības dārgumu nes māla traukā, lai parādītos šis neparastais spēks, kas ir no Dieva, nevis viņiem. “Tāpēc, dārgie brāļi, lai mēs būtu labi biktstēvi,”, sacīja pāvests, “paši būsim pirmie penitenti, kas meklē piedošanu”.
Otrkārt: uzklausīšana. Runa ir par visu cilvēku, īpaši jauniešu un mazāko uzklausīšanu. Francisks paskaidroja, ka nepietiek tikai klausīties, ko cilvēki saka, bet vispirms ir jāpieņem viņu vārdus kā Dieva dāvanu, kas dota, lai atgrieztos. “Patiesi ieklausoties sakramentālajā sarunā ar brāli”, viņš sacīja, “mēs ieklausāmies pašā Jēzū, nabadzīgajā un pazemīgajā [...], mēs kļūstam par Vārda klausītājiem. Tikai tā mēs varam cerēt sniegt viņiem vislielāko pakalpojumu, proti, ļaut satikties ar Jēzu”. Pāvests piebilda, ka svarīgi ir ne tik daudz izjautāt, cik klausīties.
“Lūdzu, neesi psihiatrs! Uzklausi, vienmēr lēnprātīgi uzklausi. Un, kad redzi, ka ir kāds penitents, kuram rodas grūtības, jo viņam ir kauns, saki: ‘Es sapratu’. (…)Dievs saprata, un tas ir svarīgi. (…) Lūdzu, neesi psihiatrs, jo mazāk runā, jo labāk: uzklausi, mierini un piedod. Tu esi šeit, lai piedotu!”
Un beigās, trešais: žēlsirdība. Šajā sakarā pāvests biktstēviem atgādināja, ka viņiem, kas izplata Dieva piedošanu, ir svarīgi būt “žēlsirdīgiem vīriem”, kas gatavi saprast un mierināt gan ar saviem vārdiem, gan attieksmi. Biktstēvam ir jābūt tuvam, žēlsirdīgam un līdzjūtīgam, nevis izjautāt un spēlēt psihiatra lomu.
To mācīja svētais Leopolds Mandičs, kurš mīlēja atkārtot: “Kāpēc mums vēl vairāk pazemot dvēseles, kas nāk mesties ceļos pie mūsu kājām? Vai tās jau nav pietiekami pazemotas? Vai tad Jēzus pazemoja muitnieku, laulības pārkāpēju, Magdalēnu?”; un viņš piebilda: “Un, ja Kungs man pārmestu, ka esmu pārāk vaļīgs, es Viņam varētu atbildēt: ‘Tu pats man parādīji šo slikto piemēru, būdams savas dievišķās mīlestības aizkustināts, nomiri pie krusta’” Lai Kungs dod mums žēlastību, ka mēs spētu atkārtot šos pašus vārdus! – novēlēja Francisks, sakot viņiem paldies par to, ka viņi Baznīcas sirdī ir mīlestības Dieva sakramentālās klātbūtnes kalpotāji.