Marija vispirms ir Svētā Gara mācekle
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Starp dažādiem veidiem, kādos Svētais Gars īsteno savu svētdarošo darbu Baznīcā – Dieva Vārdu, Sakramentiem, lūgšanu – ir kāds īpašs, un tas ir mariāniskā dievbijība. Katoliskajā tradīcijā ir šis moto, šis teiciens: “Ad Iesum per Mariam”, jeb “Pie Jēzus caur Mariju”. Dievmāte mums parāda Jēzu. Viņa atver mums durvis, vienmēr! Dievmāte ir mamma, kas mūs ved pie rokas pie Jēzus. Dievmāte nekad nenorāda uz sevi, Dievmāte norāda uz Jēzu. Tā ir mariāniskā dievbijība: pie Jēzus caur Dievmātes rokām.
Svētais Pāvils definē kristīgo kopienu kā “Kristus vēstuli, ko esam sastādījuši, rakstītu ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm” (Sal. 2 Kor 3, 3). Marija kā pirmā mācekle un Baznīcas attēls, arī ir vēstule, kas sarakstīta ar dzīvā Dieva Garu. Tieši tādēļ viņa var būt “saprotama un lasāma visiem cilvēkiem” (2 Kor 3, 2), arī tiem, kuri neprot lasīt teoloģiskas grāmatas, tiem “mazajiem”, kuriem, kā saka Jēzus, ir atklāti Valstības noslēpumi, kas apslēpti gudrajiem (sal. Mt 11, 25).
Izsakot savu “Jā”, - kad Marija saka eņģelim “jā, lai notiek Dieva griba”, un piekrīt būt par Jēzus mammu –, ir tā it kā Marija teiktu Dievam: “Lūk, es esmu plāksne, uz kuras Rakstītājs var rakstīt to, ko vēlas, lai Kungs, kurš valda pār visu, dara ar mani, ko vēlas” [1]. Tajā laikā rakstīšanai lietoja plāksnes, kas noklātas ar vasku; šodien mēs teiktu, ka Marija sevi veltī kā baltu lapu, uz kuras Kungs var rakstīt to, ko vēlas. Marijas “Jā” eņģelim – rakstīja kāds Bībeles pētnieks – atspoguļo “jebkādas reliģiskās izturēšanās virsotni Dieva priekšā, jo visaugstākajā mērā izsaka pasīvo pieejamību un aktīvo gatavību, visdziļāko iztukšošanos, kopā ar vislielāko piepildījumu” [2].
Lūk, kādā veidā Dieva Māte ir Svētā Gara instruments Viņa svētdarīšanas darbā. Visu to neskaitāmo vārdu plūdu vidū, kas izteikti un uzrakstīti par Dievu, Baznīcu un svētumu, (kurus nedaudzi, vai pat neviens nav spējīgs izlasīt un pilnībā izprast), viņa mums piedāvā vien divus vārdus, kurus visi, arī visvienkāršākie, spējīgi izteikt ikvienā situācijā: “Lūk, es esmu” un “lai notiek”. Marija ir tā, kura izteikusi “jā” Kungam un ar savu piemēru un aizbildniecību mudina arī mūs izteikt savu “jā” Viņam, katru reizi, kad nepieciešams paklausīt vai pārvarēt kādu pārbaudījumu.
Katrā vēstures periodā, bet it sevišķi šobrīd, Baznīca atrodas situācijā, kādā kristīgā kopiena atradās dienā pēc Kristus uzkāpšanas debesīs. Tai jāsludina Evaņģēlijs visām tautām, bet tā arī gaida “spēku no augšienes”, lai spētu to paveikt. Un neaizmirsīsim, ka tajā brīdī, kā lasām Apustuļu darbos, mācekļi bija sapulcējušies kopā ar “Mariju, Jēzus māti” (Apd 1, 14).
Ir tiesa, ka kopā ar viņu augšistabā atradās arī citas sievietes, tomēr Marijas klātbūtne ir atšķirīga un unikāla. Starp viņu un Svēto Garu pastāv vienreizēja un mūžīga saikne, kas ir pati Kristus persona, “ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas”, kā mēs to skaitām Credo. Evaņģēlists Lūkass apzināti uzsver sakarību starp Svētā Gara nonākšanu pār Mariju Pasludināšanā un tā nonākšanu pār mācekļiem Vasarsvētkos, izmantojot identiskus apzīmējumus abos gadījumos.
Svētais Asīzes Francisks vienā no savām lūgšanām sveic Jaunavu kā “visaugstākā Karaļa un debesu Tēva meitu un kalponi, vissvētākā Kunga Jēzus Kristus māti, Svētā Gara līgavu” [3]. Tēva meita, Dēla Māte, Svētā Gara līgava! Nebija iespējams vēl vienkāršāk aprakstīt unikālās attiecības starp Mariju un Trīsvienību.
Kā ikviens attēls, arī “Svētā Gara līgava” nevar tikt absolutizēts, bet gan tiek uztverta tā patiesība, ko tas vēstī, un tā ir ļoti skaista patiesība. Viņa ir līgava, bet, vēl pirms tam, Svētā Gara mācekle. Mācīsimies no viņas būt paklausīgi Gara iedvesmām, īpaši, kad Viņš mūs mudina “steigšus celties” un doties palīdzēt kādam, kuram mēs esam nepieciešami, kā viņa to darīja pēc tam, kad eņģelis bija to atstājis (sal. Lk 1, 39). Paldies!
Katehēzi tulkoja pr. Kārlis Miķelsons.
[1] Commento al Vangelo di Luca, framm. 18 (GCS 49, p. 227).
[2] H. Schürmann, Das Lukasevangelium, Friburgo in Br. 1968: trad. ital. Brescia 1983, 154.
[3] Fonti Francescane, Assisi 1986, n. 281.
