Svētais Gars palīdz mums lūgties ar sirdi

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Mēs lūdzamies, lai saņemtu Svēto Garu, un mēs saņemam Svēto Garu, lai varētu patiesi lūgties, tas ir, lūgties kā Dieva bērniem, nevis vergiem”, skaidroja Francisks. Mums jābūt brīviem, spontāniem lūgšanā. “«Šodien man ir jālūdz tas, tas, tas, jo es esmu apsolījis to, to, to. Citādi es nonākšu ellē». Nē, tā nav lūgšana! Lūgšana ir brīva”, viņš uzsvēra. “Tu lūdzies tad, kad Gars tev palīdz lūgties. Tu lūdzies tad, kad savā sirdī jūti vajadzību lūgt, un, kad nejūti neko, apstājies un pajautā sev: «Kāpēc es nejūtu vēlēšanos lūgt? Kas notiek manā dzīvē?» Taču spontanitāte lūgšanā ir tas, kas mums vienmēr visvairāk palīdz. Tas nozīmē lūgties kā bērniem, nevis kā vergiem.”

Uzrunas turpinājumā Romas bīskaps norādīja, ka vispirms mums ir jālūdzas, lai saņemtu Svēto Garu. Šajā sakarā Evaņģēlijā atrodam ļoti precīzus Jēzus vārdus: “Ja nu jūs, kas esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs debesīs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz!” (Lk 11, 13). Jaunā Derība mums atklāj, ka Svētais Gars vienmēr nolaižas lūgšanas laikā. Tas nolaižas pār Jēzu Jordānā; tas nolaižas pār apustuļiem Vasarsvētkos, kamēr viņi neatlaidīgi un vienprātīgi lūdzās.

Lūgšanas spēks ir vienīgais “spēks”, kas ir mūsu rīcībā pār Dieva Garu – paskaidroja Francisks. Mēs lūdzam, un Viņš nāk. Ikreiz, kad Baznīca lūdz Svēto Garu, īpaši Euharistijas laikā, Viņš nāk.

Taču ir arī otrs aspekts, kas mums ir vēl svarīgāks un iedrošinošāks: mēs varam pa īstam lūgties, tieši pateicoties Svētajam Garam. Apustulis Pāvils par to saka: “Gars nāk palīgā mūsu vājībām; jo daudzkārt mēs nezinām, kā pareizi lūgt, bet pats Gars aizlūdz ar neizsakāmiem nopūtām; un tas, kas izpēta sirdis, zina, ko Gars vēlas, jo Viņš aizlūdz par svētajiem saskaņā ar Dieva nodomu” (Rom 8, 26-27).

Tā ir taisnība, mēs nezinām, kā lūgt – atzina pāvests. Mums tas ir jāmācās katru dienu. Jēzus saka: “Meklējiet vispirms Dieva valstību, un pārējais jums tiks dots klāt” (Mt 6, 33). Mēs turpretī vispirms meklējam to, kas ir papildus, tas ir, savas intereses un pavisam aizmirstam lūgt Dieva valstību. Taču ja mēs lūgsim no Kunga Viņa valstību, tad arī viss pārējais mums tiks dots kopā ar Viņu.

Svētais Gars nāk palīgā mūsu vājībām, bet Viņš dara vēl kaut ko svarīgāku: Viņš apliecina mums, ka esam Dieva bērni, un liek mūsu lūpām saukt: “Abba! Tēvs!”. Mēs nespējam teikt “Tēvs” bez Svētā Gara spēka. Kristīgā lūgšana pastāv nevis tanī, ka cilvēks vienā telefona klausules galā runā ar Dievu, kas ir otrā klausules galā, nē, tā ir Dieva lūgšana mūsos! Mēs lūdzam Dievu caur Dievu. Lūgt nozīmē iegremdēties Dievā un ļaut Dievam ienākt mūsos.

Tieši lūgšanā Svētais Gars atklājas kā “Paraklēts”, tas ir, kā mūsu aizstāvis. Viņš mūs neapsūdz Tēva priekšā, bet aizstāv. Viņš pārliecina mūs par to, ka esam grēcinieki (sal. Jņ 16, 8), bet Viņš to dara, lai mēs sajustu Tēva žēlsirdības prieku, nevis lai iznīcinātu mūs ar neauglīgām vainas sajūtām. Pat tad, kad mūsu sirds mums kaut ko pārmet, Viņš mums atgādina, ka “Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds” (1 Jņ 3, 20).

Pāvests uzsvēra, ka Dievs ir lielāks par mūsu grēku. Mēs visi esam grēcinieki, bet gadās, ka mēs arī baidāmies par saviem grēkiem, baidāmies no Dieva un nevaram atrast mieru. Tāpēc svarīgi ir lūgties, piesaukt Svēto Garu, un Viņš mums iemācīs, kā lūgt piedošanu. Turklāt, Dievs mums vienmēr piedod. Viņš vienmēr ir mums līdzās, lai piedotu. Viņš piedod, pirms mēs vēl pabeidzam izrunāt vārdu “Piedod”.

Katehēzes noslēgumā Francisks norādīja, ka Svētais Gars aizlūdz un arī māca mūs aizlūgt par saviem brāļiem un māsām. Viņš māca mūs aizlūgt par citiem. Viņš māca mums aizlūgšanas lūgšanu: lūgties par šo cilvēku, lūgties par šo slimnieku, par to, kas atrodas cietumā utt.

Šī lūgšana ir īpaši tīkama Dievam, jo tā ir visnesavtīgākā lūgšana. Kad visi lūdzas par visiem, tad notiek tā kā teica svētais Ambrozijs, proti, lūgšana vairojas. Baznīcas uzdevums, īpaši šajā laikā, kad gatavojamies Jubilejai, ir vienoties ar Paraklētu, kurš aizlūdz par mums visiem. Pāvests piebilda, lai mēs nelūgtos kā papagaiļi, tas ir, mehāniski, bet lūgtos no visas sirds. “Lai Gars palīdz mums lūgšanā, kas mums ir tik ļoti vajadzīga”, viņš vēlēja.