Pāvests: mocekļi - vispārliecinošākie cerības liecinieki
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot uzrunu, Svētais tēvs vispirms paskaidroja, ka, lai kanonizētu kādu mocekli, nav vajadzīgi brīnumi. Pietiek ar moceklību. Minētie Svēto Rakstu vārdi ir mierinājuma un cerības vārdi. Pēdējo Vakariņu laikā Kungs runā par sevis upurēšanu, kas notiks pie krusta. Pāvests uzsvēra, ka tikai mīlestība var attaisnot krusta nāvi. Tā ir tik liela mīlestība, ka tā uzņemas uz sevis visus mūsu grēkus un mums piedod, tā vienojas ar mums mūsu ciešanās un dod mums spēku tās panest, tā uzvar arī pašu nāvi, lai mūs izglābtu. Kristus krustā slēpjas visa Dieva mīlestība, tur ir Viņa bezgalīgā žēlsirdība.
Lai kļūtu par svēto, ir vajadzīgs kas vairāk nekā tikai cilvēciskas pūles vai personīga apņemšanās upurēties un atteikties – paskaidroja Francisks. Vispirms mums ir jāļauj, lai mūs pārveido Dieva mīlestības spēks, kas ir lielāks par mums un dara mūs spējīgus mīlēt pat vairāk nekā mēs domājām, ka esam to spējīgi. Vatikāna II koncils, runājot par visu ticīgo aicinājumu uz svētumu, runā par “kristīgās dzīves pilnību” un “mīlestības pilnību”.
Pāvests atgādināja, ka Kristum ticīgie jau no seniem laikiem augstu vērtēja tos, kuri par savu mīlestību uz Jēzu un Baznīcu samaksāja ar savu dzīvību. Tie padarīja viņu kapus par kulta un lūgšanu vietām. Viņi pulcējās kopā viņu piedzimšanas debesīm dienā, lai stiprinātu tās brālības saites, kas augšāmcēlušajā Kristū pārsniedz nāves robežas, lai cik asiņaina un sāpīga tā būtu.
Moceklī mēs atrodam pilnīga mācekļa iezīmes – turpināja Svētais tēvs. Moceklis seko Kristum, noliedzot sevi un uzņemoties savu krustu, un, Viņa mīlestības pārveidots, atklāj visiem Viņa krusta pestīšanu nesošo spēku. Šeit pāvests pieminēja Lībijas pareizticīgo nāvi, kuri, mirstot, sacīja “Jēzu”. Viņi ir mocekļi, un Baznīca viņus godina kā savus mocekļus. Tas pats attiecas uz anglikāņu mocekļiem Ugandā. Viņi ir mocekļi! Un Baznīca viņus uzskata par mocekļiem.
Kas attiecas uz svēto lietām, Baznīca ir definējusi trīs fundamentālus moceklības elementus, kas vienmēr paliek spēkā. Pirmkārt, moceklis ir kristietis, kurš, lai nenoliegtu savu ticību, apzināti cieš no vardarbīgas un pāragras nāves – skaidroja pāvests. Arī nekristītais, kas tic savā sirdī un apliecina Jēzu Kristu, kļūst par mocekli. Viņš “saņem” tā saukto “asins kristību”. Otrkārt, slepkavību veic vajātājs, kuru vada naids pret ticību vai kādu citu ar to saistītu tikumu; un treškārt, upuris izturas ar negaidītu žēlsirdības, pacietības un lēnprātības attieksmi, atdarinot krustā sisto Jēzu. Dažādos laikmetos mainās nevis moceklības jēdziens, bet gan konkrēti veidi, kādos tā notiek attiecīgajā vēsturiskajā kontekstā.
Romas bīskaps norādīja, ka arī mūsdienu pasaulē ir daudz mocekļu, kas atdod savu dzīvību par Kristu. Kristietība bieži vien tiek vajāta, jo tā aizstāv taisnīgumu, patiesību, mieru un cilvēka cieņu. Jubilejas gada pasludināšanas Bullā pāvests Francisks definēja mocekļu liecību kā vispārliecinošāko cerības apliecinājumu. Tāpēc Kanonizācijas lietu dikastērijā viņš izveidoja Jauno mocekļu – ticības liecinieku komisiju, kas apkopos atmiņas par tiem, kuri arī citās kristīgajās konfesijās atdeva savu dzīvību tikai tādēļ, lai nenoliegtu Kungu.
