Pāvests apmeklē Pontifikālo Gregora universitāti
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Gregora universitāte ir vecākā no Romas Pontifikālajām universitātēm. Tās pirmsākumi meklējami svētā Ignācija no Lojolas laikos. Pateicoties Jēzus Sadraudzības ordeņa dibinātāja iniciatīvai, 1551. gadā tika ielikti pamati Romas koledžai, kas pazīstama arī kā “Universitas omnium Nationum”. Tas tika darīts ar mērķi kalpot universālajai Baznīcai. 1873. gadā pāvests Pijs IX lika universitāti oficiāli nosaukt par Pontifikālo Gregora universitāti. 1930. gadā tika svinīgi atklātas pašreizējās telpas Piazza della Pilotta laukumā, Romas vēsturiskajā centrā.
Kopš 2024. gada 19. maija jezuītu ordenim ir uzticētas vēl divas citas akadēmiskās iestādes. Saskaņā ar pāvesta Franciska vēlēšanos, Gregora universitātei ir pievienots Pontifikālais Bībeles institūts un Pontifikālais Austrumu institūts. Pāvesta Pija X 1909. gadā dibinātais Pontifikālais Bībeles institūts ir augsti specializēts Svēto Rakstu un ar tiem saistīto zinātņu studiju centrs. Pāvesta Benedikta XV 1917. gadā dibinātais Pontifikālais Austrumu institūts ir augstākais kristīgo Austrumu pētniecības un studiju institūts, kura īpašais uzdevums ir kalpot Austrumu Baznīcām.
Šobrīd Pontifikālajā Gregora universitātē studē gandrīz 3000 vairāk nekā 100 tautību studenti. Pateicoties tās akadēmiskajām struktūrvienībām, kas koncentrējas uz tādām disciplīnām kā teoloģija, filozofija, Austrumu ekleziālās zinātnes, kanoniskās tiesības, seno Tuvo Austrumu studijas, Bībeles arheoloģija un citām, Gregora universitāte piedāvā plašu un bagātīgu studiju klāstu, kas aptver gan Latīņu Baznīcas tradīciju, gan Austrumu Baznīcu tradīcijas.
Universitātes rektors, jezuītu tēvs Marks Lūiss, runājot par pāvesta vizīti, atzina, ka tā iezīmē svarīgu posmu augstskolas vēsturē. “Universitātes trīs misijas - ar Bībeles un Austrumu institūtu misiju iekļaušanu sākotnējā Gregora universitātes misijā - rada jaunu sinerģiju un paver mums jaunus apvāršņus. Mēs priecājamies sveikt Svēto tēvu šajā vēsturiskajā brīdī,” viņš teica.
Klātesošā akadēmiskā kopiena sagaidīja Svēto tēvu ar aplausiem, kas ilga gandrīz piecas minūtes. Universitātes ātrijā, zem Kristus statujas bija novietots galds, pie kura Francisks nolasīja Lectio magistralis. Viņa pārdomas saistījās ap abu minēto institūtu iekļaušanu universitātē. Viņš norādīja, ka šī institūciju apvienošana nav tikai administratīva pārstrukturēšana, bet gan misijas, ko Romas bīskapi laika gaitā turpināja uzticēt Jēzus Sadraudzībai, pārvērtēšana, lai labāk kalpotu Baznīcai un sabiedrībai. Misiju iedvesmo un uztur Kungs.
Pāvests brīdināja, ka pastāv risks, ka izglītība var kļūt par “garīgo Coca-cola”. Tāpēc viņš aicināja universitāti saglabāt tās garīgo kodolu, izvairoties no sausa intelektuālisma. Katoļu universitātes misija sniedzas tālāk par zinātni un kalpo patiesām rūpēm par cilvēci. Šajā kontekstā Romas bīskaps atgādināja svētā Franciska Ksavera vārdus, kurš savus laikabiedrus aicināja apņēmīgi rīkoties, izturoties ar līdzjūtību un mīlestību pret tuvāko. Pāvests izteica cerību, ka ikviens, kas studē un māca Gregora universitātē, kļūs par šīs misijas aktīvu dalībnieku.
Īpašu uzmanību Svētais tēvs pievērsa pasniedzēju lomai, uzsverot, ka viņu darbam jābūt žēlsirdības un kalpošanas cauraustam, nevis bezkaislīgai zināšanu nodošanai. Formācijai ir jāuzrunā katra studenta un pasniedzēja sirds, kā reiz teica svētais Henrijs Ņūmens: “Sirds uzrunā sirdi.” Formācijā ir jāciena kultūru daudzveidība, ir nepieciešama vienotība, kā arī vajadzīga efektīva līdzjūtība pret nabadzīgajiem un atstumtajiem.
Pāvests Francisks pievērsa uzmanību arī universitātes lomai mūsdienu pasaulē, kurā konflikti un kari apdraud cilvēces nākotni. Viņš izcēla dialoga nozīmi un norādīja, ka akadēmiskajai telpai jābūt vietai, kur ikvienam ir iespēja dalīties pieredzē un meklēt ceļus uz mieru. “Pasaule deg liesmās”, viņš sacīja. “Kara neprāts pārklāj katru cerību ar nāves ēnu. Ko mēs varam darīt? Uz ko mēs varam cerēt? …Atbruņosim savus vārdus, lūdzu, lēnprātīgus vārdus! Mums jāatgūst iemiesošanās teoloģijas ceļš… Nolikt ieročus, nostādīt otru vienādā līmenī, lai paskatītos viņam acīs, atbruņoties, atbruņot domas, atbruņot vārdus, atbruņot skatienus un tad nostāties vienā līmenī, lai ieskatītos viens otram acīs. Nevar veidoties dialogs, ja skatāmies no augšas uz leju. Tikai tādā veidā mācība kļūst par žēlsirdības aktu”.
