Pāvests Francisks 1000. kara dienā uzrunā ukraiņus

“Dārgais brāli, ar šo vēstuli, ko adresēju tev kā manam pārstāvim mīļajā un izmocītajā Ukrainā, es vēlos apskaut visus tās pilsoņus, lai kur viņi atrastos.

Tam par iemeslu ir pilnā mēroga militārās agresijas, ko ukraiņi cieš, tūkstošā diena. Es labi apzinos, ka nekādi cilvēciski vārdi nevar pasargāt viņu dzīvības no ikdienas bombardēšanas, mierināt tos, kas sēro par mirušajiem, dziedināt ievainotos, atgriezt dzimtenē nolaupītos bērnus, atbrīvot gūstekņus, mazināt ziemas bargās sekas vai atjaunot taisnīgumu un mieru.

Bet tieši šo diemžēl mūsdienu pasaulē aizmirsto vārdu MIERS mēs vēlētos atkal dzirdēt dārgās Ukrainas ģimenēs, mājās un laukumos. Diemžēl pagaidām tas ir tikai sapnis!

Tomēr mans vēstījums nav tikai vārdi, kaut arī tie ir solidaritātes pilni vārdi, bet gan, kā jau to daru kopš iebrukuma sākuma šajā valstī, dedzīgs sauciens uz Dievu, vienīgo dzīvības, cerības un gudrības avotu, lai Viņš atgriež cilvēku sirdis un dara tās spējīgas stāties uz dialoga, izlīguma un saskaņas ceļa.

Es zinu, ka katru rītu pulksten deviņos ukraiņi ar “nacionālo klusuma minūti” ar sāpēm piemin daudzos konflikta upurus – bērnus un pieaugušos, civiliedzīvotājus un karavīrus, kā arī kara gūstekņus, kas bieži vien atrodas nožēlojamos apstākļos. Es pievienojos viņiem, lai tādā veidā kļūtu stiprāks sauciens, kas paceļas uz Debesīm, no kurienes nāk palīdzība: “Mana palīdzība nāk no Kunga, kas radījis debesis un zemi” (Ps 120).

Lai Kungs mierina mūsu sirdis un stiprina mūsu cerību tam, ka Viņš, savācot visas izlietās asaras un pieprasot par tām norēķinu, paliks mums līdzās arī tad, kad cilvēku pūles šķiet veltīgas un viņu rīcība nenes vajadzīgos rezultātus.

Ticot, ka tieši Dievam būs pēdējais vārds šajā briesmīgajā traģēdijā, es svētīju visu Ukrainas tautu, sākot ar bīskapiem un priesteriem, ar kuriem kopā tu, dārgais brāli, esi palicis līdzās šīs tautas dēliem un meitām visu šo tūkstoš ciešanu dienu laikā.”