Mise par pēdējā gada laikā mirušajiem kardināliem un bīskapiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā” (Lk 23:42). Šie ir pēdējie vārdi, ko Kungam adresēja viens no diviem laupītājiem, kas bija kopā ar Jēzu piesists pie krusta. Tos nesaka kāds māceklis, kas Viņam sekoja pa Galilejas ceļiem un dalījās ar Viņu maizē Pēdējo Vakariņu laikā. Cilvēks, kas vēršas pie Kunga, ir likumpārkāpējs. Tas, kurš satiek Viņu tikai dzīves beigās; tas, kura vārdu mēs nezinām – sacīja pāvests savā homīlijā.

Tomēr šī svešinieka pēdējie elpas vilcieni, Evaņģēlijā kļūst par patiesības pilnu dialogu. Kamēr Jēzus ir “pieskaitīts ļaundariem” (Is 53, 12), kā pravietoja Isajs, atskan negaidīta balss, kas saka: “Mēs saņemam to, ko esam pelnījuši par saviem darbiem; turpretī Viņš neko ļaunu nav darījis” (Lk 23, 41). Tā tas patiešām ir. Šis notiesātais cilvēks pārstāv mūs visus; mēs varam aizvietot viņa vārdu ar savējo. Un, pats galvenais, mēs varam padarīt viņa lūgumu par savējo: “Jēzu, piemini mani”.

Romas bīskaps aicināja ticīgos pārdomāt, ko nozīmē pieminēt jeb atcerēties. Tas nozīmē atkal pievērst savai sirdij, atgriezt sirdī. Šis vīrs, būdams krustā sists kopā ar Jēzu, pārvērš savas briesmīgās sāpes lūgšanā: “Paturi mani savā sirdī, Jēzu!”. Viņš to lūdz nevis mokošā, zaudētāja balsī, bet gan cerības pilnā tonī. Tas ir viss, ko vēlas noziedznieks, kurš mirst kā pēdējās stundas māceklis: viņš meklē viesmīlīgu sirdi. Tas ir viss, kas viņam ir svarīgi, tagad, kad viņš atrodas kails nāves priekšā. Un Kungs uzklausa grēcinieka lūgšanu līdz galam, kā vienmēr. Sāpju caururbta, Kristus sirds atveras, lai glābtu pasauli. Jēzus mirst kopā ar mums, jo Viņš mirst par mums.

Krustā sistā vainīgā saucienam atbild krustā sistais nevainīgais: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23, 43). Brīdī, kad cilvēka dzīve izdziest, Dieva mīlestība atbrīvo viņu no nāves. Notiesātais tiek izpirkts; svešinieks kļūst par biedru; īsa tikšanās pie krusta turpināsies mūžīgā miera valstībā.

Šajā kontekstā Svētais tēvs aicināja visus ticīgos padomāt: Kā es tiekos ar Jēzu? Vai drīzāk: kā es ļauju Jēzum mani satikt? Vai es to ļauju vai ieslēdzos savā egoismā, sāpēs, pašpietiekamībā? Vai es jūtos grēcinieks un ļauju Kungam iziet man pretī vai jūtos taisnīgs un saku: Tu neesi man vajadzīgs. Ej tālāk?

Pāvests norādīja, ka Jēzus atceras tos, kas līdzās Viņam ir piesisti krustā. Viņa rūpes līdz pat pēdējam elpas vilcienam liek mums aizdomāties. Mēs varam dažādi pieminēt cilvēkus un lietas. Cilvēks var pieminēt pāridarījumus, atcerēties neizdarīto, atcerēties draugus un pretiniekus. Kā mēs paturam cilvēkus savā sirdī? – jautāja Svētais tēvs. Kā mēs pieminam tos, ko satiekam savas dzīves līkločos?

Homīlijas noslēgumā Francisks atgādināja, ka visu laiku cilvēki var cerēt uz pestīšanu, jo Kungs ir līdzjūtīgs tiesnesis un bagāts žēlsirdībā. Viņš aicināja ar šādu ticību lūgties arī par pēdējā gada laikā mūžībā aizgājušajiem kardināliem un bīskapiem. Viņi mīlēja Baznīcu; katrs savā veidā, bet visi mīlēja Baznīcu. Lūgsimies, lai viņi uz mūžiem baudītu svēto klātbūtni – mudināja pāvests, aicinot klātesošos trīs reizes atkārtot: “Jēzu, piemini mani!”