Uzrunā asinsdonoriem pāvests izceļ prieka, liecības un solidaritātes aspektus
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Zinu, ka jūs esat priecīgi,” teica Francisks. Viņš atzīmēja, ka prieks un pozitīvisms brīvprātīgo un to cilvēku vidē, kuri rūpējas par citiem, ir bieži sastopamas īpašības. Dāvāšana ar mīlestību nes prieku. Savukārt, prieks izmaina visu mūsu dzīvi, ļauj tai uzziedēt, ienākot gaišajā Evaņģēlija dinamikā, kurā visas lietas rod savu jēgu un pilnību. “Jūs nesavtīgi dodat citiem daļiņu no sevis – jūsu asinis, un, bez šaubām, pazīstat laimi, kas rodas daloties,” teica pāvests.
Otrais aspekts, kas piemīt asinsdonoriem, ir liecība. “Pasaulē, kura, kā zinām, ir saindēta ar individuālismu, kas otrā redz vairāk ienaidnieku, kurš jāapkaro, nekā brāli, kurš jāsatiek, jūsu nesavtīgais un anonīmais žests ir zīme, kas uzvar vienaldzību un vientulību, pārvar robežas un nojauc barjeras,” teica Francisks. Donors nezina, pie kā nonāks viņa asinis. Arī tas, kurš tās saņem, nezina savu labdari. Asinis pašas par sevi ir izteiksmīgs simbols. Tās neskatās uz saņēmēja ādas krāsu, etnisko, vai reliģisko piederību, bet pazemīgi ieplūst organismā, rit vēnās, lai dotu spēku.
“Tāpat rīkojas mīlestība,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka šajā ziņā zīmīgs ir rokas izstiepšanas žests asins paņemšanas brīdī. Tas ļoti atgādina to, ko Jēzus paveica savās ciešanās, kad brīvprātīgi ļāva izstiept savu miesu krustā. Tas ir žests, kas runā par Dievu un mums atgādina, ka “Baznīcas evaņģelizējošā misija iet caur mīlestību”, kā uz to Mātes Terēzes no Kalkutas beatifikācijas Svētajā Misē 2003. gada 19. oktobrī ir norādījis svētais Jānis Pāvils II.
Trešais aspekts, kuru Francisks aplūkoja tiekoties ar asinsdonoriem, ir solidaritāte. Tas, kurš seko asinīm, gan fiziskā, gan garīgā nozīmē nonāk pie sirds – nonāk, tātad, pie cilvēka vienojošā centra, kur satiekas sevis vērtības apzināšanās un atvērtība pret citiem. Pāvests to nosauca par “viscēlāko izlīgšanas un vienotības vietu”. Viņš aicināja asiņu dāvāšanu uztvert ne tikai kā cilvēciska dāsnuma aktu, bet arī kā garīgās izaugsmes gājumu pa solidaritātes ceļu.
