Kardinālu konsistorijs 07.12.24 Kardinālu konsistorijs 07.12.24  (VATICAN MEDIA Divisione Foto)

Svētais tēvs jaunajiem kardināliem: centieties iet pa Jēzus ceļu

Pāvesta Franciska vadītais desmitais konsistorijs ir viens no interesantākajiem viņa pontifikāta laikā. Kardinālu kolēģijā sestdien tika uzņemts 21 kardināls no daudzām valstīm. Interesanti ir tas, ka kardinālu elektoru skaits pieauga līdz pat 140, lai gan noteiktais skaits ir 120.

Silvija Krivteža – Vatikāns

Ceremonijas laikā jaunie kardināli saņēma bireti un gredzenu. Viņi nāk no Peru, Argentīnas, Ekvadoras, Čīles, Brazīlijas, Japānas, Filipīnām, Kotdivuāras, Irānas, Kanādas, Serbijas un Itālijas. Sarakstā ir arī Rolandas Makrickas no Lietuvas – Romas Svētās Marijas Madžores bazilikas arhipriesteris, un slavenais britu teologs, dominikāņu tēvs Timotejs Redklifs, kurš nesen atzina, ka ir lūdzis pāvestam, vai viņš varētu tikt atbrīvots no «izsmalcinātā kardināla tērpa». Saņēmis īpašu atļauju, Redklifs staigās nevis purpura tērpā, bet turpinās valkāt baltu habitu.

Kardinālu sarakstā ir 44 gadus vecais grieķu katoļu redemptoristu tēvs Nikolajs Bičoks, kurš dzimis Ternopilā, Ukrainā. Pēdējos četrus gadus viņš bija Melburnas Svētā Pētera un Pāvila eparhijas bīskaps. Kardināla bireti un gredzenu saņēma arī Džordžs Kovakads, pāvesta apustulisko ceļojumu organizators, un bijušais apustuliskais nuncijs Itālijā arhibīskaps Andželo Ačerbi, kuram ir 99 gadi. Viņš ir visvecākais kardināls-nomināts Baznīcas vēsturē.

Uzrunājot jaunos kardinālus, Francisks viņus aicināja iet pa Jēzus ceļu un skaidroja, ko ietver šis ceļš. Pāvests sacīja:

“Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi. Tā nav iešana pretī šīs pasaules godībai, bet gan pretī Dieva godībai, kas saistās ar nokāpšanu nāves bezdibenī. Svētajā pilsētā Jēzus mirs pie krusta, lai dāvātu mums dzīvību. Tikmēr Jēkabs un Jānis, kuri bija iztēlojušies Skolotājam citādu likteni, lūdz viņam divas goda vietas: «Atļauj mums sēdēt tavā godībā, vienam pie tavas labās rokas un otram pie kreisās» (Mk 10, 37).

Šodienas Evaņģēlijs izceļ šo dramatisko kontrastu: kamēr Jēzus veic stāvo un akmeņaino ceļu, kas viņu aizvedīs līdz Golgātai, tikmēr mācekļi domā par varenā Mesijas gludo, lejup vedošu ceļu. Par to nevajadzētu ieļaunoties, bet gan apzināties, ka - citējot Manzoni - «tieši tā veidojas cilvēka sirds juceklis» (I promessi sposi, 10. nodaļa).

Tas var notikt arī ar mums: bieži gadās, ka mūsu sirds pazaudē ceļu, ļaujoties prestiža valdzinājumam, varas vilinājumam, vienaldzībai pret Kungu. Tāpēc ir svarīgi ieskatīties sevī, pazemībā nostāties Dieva priekšā un būt godīgiem sevis paša priekšā un pajautāt sev: kurp dodas mana sirds? Kurā virzienā tā iet? Varbūt tā iet pa nepareizu ceļu? Tā mūs māca svētais Augustīns, komentējot šo Evaņģēlija fragmentu: «Kāpēc jūs ejat pa tuksnešainiem ceļiem? Izbeidziet klaiņošanu, kas jūs ir novedusi no ceļa; atgriezieties pie Kunga. Viņš ir gatavs. Vispirms atgriezieties savā sirdī [...]. Atgriezieties, atgriezieties savā sirdī, [...] jo tur ir atrodams Dieva tēls; cilvēka iekšienē mājo Kristus, savā iekšienē jūs atjaunojaties pēc Dieva tēla» (Komentārs par Jāņa evaņģēliju 18, 10).

Atgriezties savā sirdī, lai ietu kopā ar Jēzu, tas ir tas, kas mums visvairāk ir nepieciešams. Šodien, īpaši jums, dārgie brāļi, kas saņemat kardināla titulu, es vēlos teikt: centieties iet pa Jēzus ceļu. Ko tas nozīmē? - jautāja Romas bīskaps.

Iet pa Jēzus ceļu nozīmē atgriezties pie viņa un likt viņu visa centrā. Garīgajā dzīvē, tāpat kā pastorālajā dzīvē, dažkārt riskējam koncentrēties vairāk uz ārējo, aizmirstot būtiskāko. Pārāk bieži otršķirīgas lietas aizvieto to, kas ir nepieciešams, ārējās lietas ņem virsroku pār to, kas patiešām ir svarīgs, mēs iegrimstam darbībās, kuras uzskatām par steidzamām, neiedziļinoties sirdī. Tā vietā mums vienmēr ir jāatgriežas centrā, jāatgūst pamats, jāatbrīvojas no liekā, lai ietērptos Kristū (sal. Rom 13, 14). Par to mums atgādina arī vārds «eņģe», kas paredzēta stingrai, drošai durvju nofiksēšanai pie rāmja: tas ir stingrs atbalsta punkts. Lūk, dārgie brāļi: Jēzus ir mūsu kalpošanas pamatbalsts, smaguma centrs, «kardinālais punkts», kas orientē visu mūsu dzīvi.

Iet pa Jēzus ceļu nozīmē arī veicināt satikšanās kultūru. Jēzus nekad neiet pa ceļu viens pats; viņa saikne ar Tēvu neizolē viņu no šīs pasaules notikumiem un sāpēm. Gluži otrādi, viņš atnāca, lai dziedinātu cilvēka brūces un atvieglotu viņa sirds nastas, noņemtu grēka smagumu un salauztu verdzības važas. Un, ejot pa šo ceļu, Kungs sastopas ar ciešanu iezīmēto cilvēku sejām, kļūst tuvs tiem, kas zaudējuši cerību, paceļ tos, kas ir pakrituši, dziedina tos, kas slimo. Jēzus ceļā ir daudz seju un dzīves stāstu, un, ejot garām, viņš noslauka asaras tiem, kas raud, viņš «dziedina salauztās sirdis un apsien viņu brūces» (Ps 147, 3).

Ceļa piedzīvojums, prieks, ko sniedz satikšanās ar citiem, rūpes par visneaizsargātākajiem - tam visam ir jāaktivizē jūsu kā kardinālu kalpošana. Priesteris Primo Madzolari ir teicis: «Pa ceļu Baznīca sākās, pa pasaules ceļiem Baznīca turpina. Nav nepieciešams klauvēt pie durvīm vai ieiet. Ejiet, un jūs to atradīsiet; ejiet, un viņa būs jums blakus; ejiet, un jūs būsiet Baznīcā» (Tempo di credere, Boloņa 2010, 80-81).

Iet pa Jēzus ceļu nozīmē kļūt par komūnijas un vienotības veicinātājiem. Kamēr mācekļu grupā sacensību tārps iznīcina vienotību, Jēzus ceļš ved uz Golgātu. Uz krusta viņš izpilda sev uzticēto misiju: lai neviens nepazustu (sal.  6, 39), lai beidzot tiktu nojaukts naidīguma mūris (sal. Ef 2, 14) un lai mēs visi atklātu, ka esam viena Tēva bērni un brāļi un māsas savā starpā. Tādēļ, vēršot savu skatienu uz jums, kas nākat no dažādām tradīcijām un kultūrām, reprezentējot katoļu Baznīcu pasaulē, Kungs jūs aicina būt par brālības lieciniekiem, sadraudzības amatniekiem un vienotības veidotājiem. Tā ir jūsu misija!

Uzrunājot jaunieceltos kardinālus, izvilais svētais Pāvils VI sacīja, ka mēs, tāpat kā Kristus mācekļi, nereti pakļaujamies kārdinājumam šķelties; tā vietā «īstos Kristus mācekļus atpazīst pēc dedzības, kas ieguldīta vienotības meklējumos». Pāvests piebilda: «Mēs vēlamies, lai baznīcas ģimenē visi labi justos, neizslēdzot un neizolējot, kas kaitē vienotībai mīlestībā, un lai mēs necenšamies panākt dažu pārsvaru, kaitējot citiem. [...] Mums ir jāstrādā, jālūdzas, jācieš, jācīnās, lai liecinātu par augšāmcēlušos Kristu» (Uzruna Konsistorijā, 1977. gada 27. jūnijs).

Šī gara rosināti, dārgie brāļi, jūs mainīsiet situāciju; saskaņā ar Jēzus vārdiem, kurš, runājot par šīs pasaules graujošo konkurenci, saka mācekļiem: «Bet jūsu vidū tā nav» (Mk 10, 43). Un Viņš it kā saka: sekojiet man, manā ceļā, un jūs būsiet atšķirīgi, jūs būsiet spoža zīme sabiedrībā, kas ir apsēsta ar izskatu un tiekšanos pēc pirmajām vietām. «Lai tā nenotiek jūsu vidū,» Jēzus atkārto: mīliet cits citu ar brālīgu mīlestību un esiet cits cita kalpi, esiet Evaņģēlija kalpi!» Dārgie brāļi, pa Jēzus ceļu ejam kopā. Iesim ar pazemību, iesim ar bijību, iesim ar prieku!”

Eiropā tagad būs 115 kardināli, Āzijā - 37, Dienvidamerikā - 32, Ziemeļamerikā - 28, Centrālamerikā - 8, Okeānijā - 4. Pāvests Francisks ir mainījis Kardinālu kolēģijas ģeogrāfisko sastāvu, kas kļūst arvien vairāk orientēta uz perifēriju, par kuras nozīmīgumu viņš bieži runā.

Kardinālu kolēģijā tiek uzņemti jauni kardināli
07 decembris 2024, 17:03