Francisks: konsumisms veicina garīgo ļaunumu
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests pārdomāja Adventa trešās svētdienas Svēto Rakstu lasījumu. Saskaņā ar svētā Lūkasa vēstījumu muitnieki un kareivji, nevis farizeji un Likuma zinātāji, ir tie, kas uzdrošinās vērsties pie Dieva. Tālie kļūst tuvi, kad Kristus mums tuvojas, uzsvēra Francisks, piebilstot, ka Kunga vēsts, īpaši pēdējiem un atstumtajiem, modina sirdsapziņu, jo Kungs nenāk tiesāt pazudušos, bet gan glābt (Lk 15,4-32).
Ļaudis jautāja Jānim Kristītājam: «Ko mums darīt?» (Lk 3, 10). Šo jautājumu uzmanīgi jāuzklausa, jo tas liecina par vēlmi atjaunot dzīvi, mainīt to uz labo pusi. Jānis pasludina ilgi gaidītā Mesijas atnākšanu: tie, kuri klausās viņa sludināšanu, vēlas sagatavoties šim notikumam.
Evaņģēlijs skaidro, ka vēlmi mainīt dzīvi apliecina tieši tie, kas atrodas vistālāk: nevis farizeji un Likuma zinātāji, bet muitnieki un kareivji jautā: «Mācītāj, ko lai mēs darām?» (Lk 3, 12). Tie, kas sevi uzskata par taisnīgiem, neko nemaina. Savukārt tie, kurus citi uzskatīja par publiskiem grēciniekiem, grib atmest negodīgu un vardarbīgu rīcību, lai sāktu jaunu dzīvi. Tālie kļūst tuvi, jo Kristus ir mums tuvs. Jānis Kristītājs muitniekiem un kareivjiem iesaka praktizēt taisnīgumu un godīgumu (sal. Lk 3, 13-14). Kunga pasludinājums atmodina sirdis, jo Viņš nāk glābt, nevis nosodīt pazudušos (sal. Lk 15, 4-32).
Dārgie brāļi un māsas, šo jautājumu, ko ļaudis uzdeva Jānim Kristītājam, Adventa laikā uzdosim arī sev: «Kas tad mums jādara?» Atbilde palīdzēs ar pazemību un paļāvību sagatavoties Kunga atnākšanai. Vai Mesijas atnākšanu gaidām ar prieka vai šaubu pilnām sirdīm?
Svētais tēvs skaidroja, ka viena no šādām attieksmēm rada šaubas, satraukumu un bailes. Tas, kura prātu nodarbina tikai uz sevi vērstas domas, zaudē dvēseles prieku: tā vietā, lai ar cerību gaidītu, viņš šaubās par nākotni. Viņš ir aizrāvies ar pasaulīgiem projektiem, tāpēc negaida Providences darbu. Un tad dzirdam svētā Pāvila vārdu, kas mūs modina no šīs miegainības: «Nebīstieties ne par ko» (Fil 4, 6). Neesiet noskumuši, vīlušies, skumji. Cik plaši izplatīts ir šis garīgais ļaunums mūsdienās, īpaši tur, kur valda alkatība un patēriņš! Šāda sabiedrība noveco neapmierināta, jo tā neprot dot: kas dzīvo tikai sev, nekad nebūs laimīgs.
Apustulis mums piedāvā efektīvas zāles, sakot: «Jūsu lūgšanas un aizlūgumi lai nāk Dieva priekšā» (Fil 4,6). Ticība Dievam dod cerību! Tikko šeit, Ažaksjo, notikušajā sanāksmē tika uzsvērts, cik svarīgi ir audzināt ticību, novērtējot tautas dievbijības lomu. Padomāsim par Rožukroņa lūgšanu: ja tā tiek no jauna atklāta un praktizēta savā īstajā nozīmē, tā māca mums vērst savu sirdi uz Jēzu Kristu ar Marijas kontemplatīvo skatienu. Un padomāsim par brālībām, kas var mūs izglītot gan garīgā, gan miesīgā kalpošanā tuvākajam. Šīs ticīgo apvienības, kuru vēsture ir tik bagāta, aktīvi piedalās Baznīcas liturģijā un lūgšanā, ko tās bagātina ar tautas dziesmām un dievkalpojumiem. Es iesaku šo sadraudzību locekļiem vienmēr būt pieejamiem, īpaši visneaizsargātākajiem, padarot ticību labdarībā aktīvu.
No šejienes mēs nonākam pie otrās attieksmes: priecīgās gaidīšanas. Kristīgais prieks nekādā ziņā nav bezrūpīgs, virspusējs. Gluži otrādi, tas ir sirds prieks, kas balstās uz stingra pamata, ko pravietis Sofonija, uzrunājot tautu, izsaka šādi: «priecājieties, jo Kungs, jūsu Dievs, ir varens Pestītājs jūsu vidū» (Sof 3, 17). Kunga atnākšana nes pestīšanu, tāpēc tas ir iemesls līksmot. Dievs ir «varens», saka Svētie Raksti: Viņš var glābt mūsu dzīvi, jo Viņš spēj paveikt to, ko saka! Tāpēc mūsu prieks nav iluzors mierinājums, kas palīdz mums pārdzīvot skumjas domas. Tas ir Gara auglis caur ticību Kristum Glābējam, kas klauvē pie mūsu sirdīm, atbrīvojot tās no skumjām un garlaicības. Tādēļ Kunga atnākšana kļūst par nākotnes pilniem svētkiem visām tautām: Jēzus sabiedrībā mēs atklājam patieso dzīves prieku un dāvājam cerības zīmes, ko gaida pasaule.
Pirmā no šīm zīmēm ir miers. Tas, kurš nāk ir Emanuels, Dievs ar mums, dāvājot mieru cilvēkiem, kurus Viņš mīl (sal Lk 2,14). Gaidot Viņu Adventa laikā, lai mūsu kopienas aug savā spējā pavadīt ikvienu, īpaši jauniešus ceļā uz Kristību un sakramentiem. Korsikā, paldies Dievam, tādu ir daudz! Turpiniet iet pa šo ceļu: Baznīca ir auglīga, kad tā ir priecīga. Tāds ir mūsu sludināšanas stils, kas visiem nes Kunga mieru un ticības gaismu.
Brāļi un māsas, diemžēl labi zinām, ka tautās netrūkst nopietnu bēdu iemeslu: nabadzības posts, kari, korupcija, vardarbība. Taču Dieva vārds mūs vienmēr iedrošina. Saskaroties ar ciešanām, kas nomāc tautas, Baznīca pasludina cerību, kas neļauj vilties, jo Kungs nāk, lai dzīvotu mūsu vidū. Mūsu apņemšanās veicināt mieru un taisnīgumu Viņa atnākšanā atrod neizsmeļamu spēku.
Katrā laikā un katrā bēdā Kristus ir mūsu prieka avots. Lai prieku nestu visur, mums to jāglabā savās sirdīs. Tad mēs būsim liecinieki cerībai, kas nekad nepieviļ, - dievkalpojuma dalībniekiem teica pāvests Francisks.
