Francisks: rūpējieties par citiem, nebaidieties atjaunot ticības valodu

Silvija Krivteža - Vatikāns

"Jūsu skaistajā zemē es esmu ieradies tikai uz vienu dienu, taču vēlējos atrast kaut īsu brīdi, lai tiktos ar jums. Tā man ir iespēja pateikt jums paldies par to, ka esat šeit, īstenojot savu aicinājumu; paldies par jūsu pašaizliedzīgo kalpojumu; paldies, ka esat Dieva žēlsirdīgās mīlestības zīmes un Evaņģēlija liecinieki," - sacīja Francisks.

Pāvests runāja par Dieva žēlastību, kas ir kristīgās ticības un ikvienas konsekrācijas pamats. "Eiropā netrūkst problēmu un izaicinājumu attiecībā uz ticības tālāknodošanu, un katru dienu jūs ar to rēķinaties, apzinoties, ka esat mazi un trausli: jūs neesat daudzskaitlīgi, jums nav spēcīgu līdzekļu, un vide, kurā darbojaties, ne vienmēr ir labvēlīga Evaņģēlija vēsts pieņemšanai. Tomēr šī nabadzība reizē ir arī svētība! Tā mazina iedomību, ka mēs visu varam izdarīt paši, tā māca uzskatīt kristīgo misiju par kaut ko tādu, kas nav atkarīgs tikai no cilvēka spēkiem, bet galvenokārt no Kunga žēlastības, kurš vienmēr darbojas un rīkojas ar to mazumiņu, ko mēs varam Viņam piedāvāt," skaidroja Svētais tēvs

Neaizmirsīsim: centrā ir Kungs. Nevis es, bet Dievs. Tas ir kaut kas tāds, ko varbūt katru rītu, saulei lecot, ikvienam priesterim un konsekrētajai personai vajadzētu atkārtot lūgšanā: arī šodien, savā kalpojumā - nevis es esmu centrā, bet Dievs, - piebilda Romas bīskaps.

Dievišķās žēlastības pārākums nenozīmē, ka varam mierīgi gulēt, neuzņemoties atbildību. Gluži otrādi, mums vienmēr ir jādomā par sevi kā par "Dieva žēlastības līdzstrādniekiem" (1 Kor 3, 9). Un, ejot kopā ar Kungu, katru dienu uzdosim būtisku jautājumu: kā es izdzīvoju savu priesterību, savu konsekrāciju, savu mācekļa dzīvi? Šis jautājums ir ļoti svarīgs. Es lūdzu jūs saglabāt to savā sirdī, lai mēs netiktu "samalti" steigā un ārējās aktivitātēs un nezaudētu savu iekšējo mieru. No savas puses es vēlos atstāt jums divkāršu aicinājumu: rūpējieties par sevi un rūpējieties par citiem.

Pāvests uzsvēra, ka priesterības vai reliģiskā dzīve nav "jāvārds", ko sakām vienreiz un uz visiem laikiem. Mums katru dienu ir jāatjauno tikšanās prieks ar Kungu, katru brīdi no jauna jāieklausās Viņa balsī un jāpieņem lēmums sekot Viņam.

Francisks mudināja neaizmirst, ka dzīve ir sevis dāvāšana, un, jo vairāk priesteris, konsekrētā persona, kristīgais lajs dāvā savu dzīvi citiem, strādājot Dieva valstības labā, jo vairāk vajag rūpēties par savu dvēseli. Priesteris, klostermāsa, diakons, kas to atstāj novārtā, galu galā atstās novārtā arī tos, kas viņam ir uzticēti. Tāpēc mums ir vajadzīga neliela "dzīves regula" – konsekrētajām personām tāda jau ir -, kas attiecas uz ikdienas lūgšanu un Euharistiju, dialogu ar Kungu, katram saskaņā ar savu garīgumu un dzīves ritmu. Pāvests atzina, ka būtu jābaidās no cilvēkiem, kuri vienmēr ir aktīvi, vienmēr ir centrā, kuri, iespējams, pārāk lielas dedzības dēļ nekad neatpūšas, nekad nevelta sev brīvu laiku. Tas nav labi, ir vajadzīgi brīži, kuros katrs priesteris un katra konsekrētā persona rūpējas par savu iekšējo dzīvi.

Misijai, ko katrs no jums ir saņēmis, vienmēr ir tikai viens mērķis: nest Jēzu citiem, sniegt sirdīm Evaņģēlija mierinājumu. Man patīk atcerēties brīdi, kad apustulis Pāvils gatavojas atgriezties Korintā un, rakstīdams draudzei, saka: "Par jūsu dvēselēm es ļoti labprāt uzupurēšu visu, arī pats sevi" (2 Kor 12, 15). Uzupurēt sevi dvēseļu labā, uzupurēt sevi to labā, kas mums ir uzticēti.

Tāpēc kalpojuma centrā ir mūsu brāļi un māsas, viņu garīgais labums, viņu alkas pēc cerības, viņu vajadzība pēc uzklausīšanas un tuvības. Tas ir arī aicinājums mūsdienu kontekstā atrast visefektīvākos evaņģelizācijas pastorālos veidus. Nebaidieties mainīties, pārskatīt vecos modeļus, atjaunot ticības valodu, vienlaikus mācoties, ka misija nav cilvēcisko stratēģiju jautājums, bet gan vispirms un galvenokārt ticības jautājums, ka tā ir aizraušanās ar Evaņģēliju un Dieva valstību. Rūpēties par citiem: par tiem, kas gaida Jēzus Vārdu, par tiem, kas ir attālinājušies no Viņa, par tiem, kam nepieciešama vadība vai mierinājums viņu ciešanās. Rūpes par ikvienu - gan formācijā, gan īpaši sastapšanās laikā, tiekoties ar cilvēkiem tur, kur viņi dzīvo un strādā, jebkuros apstākļos.

Dārgie brāļi un māsas, no visas sirds pateicos un vēlu, lai jūsu kalpojums ir cerības un prieka pilns. Arī noguruma vai neapmierinātības brīžos nepadodaties. Atgrieziet savas sirdis pie Kunga: Viņš atklājas un ir atrodams, ja jūs rūpējaties par sevi un citiem. Šādā veidā Viņš sniedz mierinājumu tiem, kurus Viņš ir aicinājis un sūtījis. Ejiet uz priekšu ar drosmi, un Viņš jūs piepildīs ar prieku.

Šajā katedrālē, kas nosaukta par godu Vissvetākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai, ticīgie godina viņu kā debesu aizbildni un Māti. No šīs Vidusjūras salas mēs viņai lūdzam mieru: mieru visām zemēm, kas robežojas ar šo jūru, jo īpaši Svētajai Zemei, kur Marija dzemdēja Jēzu. Miers Palestīnai, Izraēlai, Libānai, Sīrijai, visiem Tuvajiem Austrumiem! Un lai Svētā Dieva Māte dāvā kāroto mieru ukraiņu tautai un krievu tautai. Karš vienmēr ir sakāve. Miers visai pasaulei!