Francisks: Bezvainīgā nav mīts, viņa atklāj skaistumu, kas glābj pasauli

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šogad Bezvainīgās Ieņemšanas svētki iekrita Adventa otrajā svētdienā. Svētdienas priekšpusdienā Svētā Pētera bazilikā, kur iepriekšējā dienā Kardinālu kolēģijā tika uzņemts 21 jauns kardināls, Francisks celebrēja Svēto Misi. Homīlijā viņš pievērsās Marijas skaistumam, uzsverot, ka Bezvainīgā nav mīts, bet gan skaists un konkrēts projekts. Pašpietiekamības ilūzija nenes ne mīlestību, ne laimi. “Kāda jēga ir no naudas bankā, komforta dzīvokļos, šķietamiem “kontaktiem” virtuālajā pasaulē, ja sirdis paliek aukstas, tukšas, noslēgtas? Kāda jēga no priviliģēto valstu augstajiem finansiālās izaugsmes līmeņiem, ja galu galā puse pasaules iedzīvotāju mirst badā un karā, bet pārējie, stāvot malā, noraugās uz to visu ar vienaldzību?” – jautāja pāvests.

“Priecājies, žēlastības pilnā!” (Lk 1, 28). Ar šo sveicienu pieticīgajā Nācaretes mājā eņģelis atklāj Marijai viņas nevainīgās Sirds noslēpumu – no ieņemšanas brīža viņa ir brīva no jebkāda iedzimtā grēka traipa. Svētais tēvs norādīja, ka kristieši gadsimtu gaitā centās visdažādākajos veidos – gan ar vārdiem, gan attēliem – attēlot šo dāvanu.

Patiesībā Dieva Māte – kā norādīja svētais Pāvils VI – parāda mums “to, kas mums visiem ir dziļi sirdī: autentisku cilvēcības tēlu [...] nevainīgu, svētu, [...] jo viņas būtībā ir visa harmonija, atklātība, vienkāršība; tajā ir visa caurskatāmība, laipnība, pilnība; tajā ir viss skaistums” (Homīlija Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos, 1963. gada 8. decembris).

Francisks aicināja klātesošos ticīgos uz brīdi apstāties, lai Dieva Vārda gaismā kontemplētu šo skaistumu. Viņš pievērsās Marijas dzīves trijiem aspektiem, kas padara Viņu mums tuvu un mīļu: viņa ir meita, līgava un māte.

Vispirms aplūkosim Bezvainīgo kā meitu – sacīja Francisks. Svēto Rakstu teksti nerunā par viņas bērnību. Tā vietā, tad, kad Marija parādās uz vēstures skatuves, Evaņģēlijs mums viņu atklāj kā ticībā bagātu, pazemīgu un vienkāršu jaunu meiteni. Viņa ir “jaunava” (sal. Lk 1, 27), kuras skatienā atspoguļojas Tēva mīlestība un kuras šķīstajā sirdī nesavtība un pateicība ir svētuma krāsa un smarža. Šeit Dievmāte mums parādās skaista kā zieds, kas ir izaudzis nepamanīts un beidzot ir gatavs uzplaukt sevis dāvināšanā. Marijas dzīve ir nepārtraukta sevis dāvāšana.

Tas mūs ved pie viņas skaistuma otrās dimensijas – pie līgavas skaistuma, tas ir, tās, kuru Dievs izvēlējās par savas pestīšanas ieceres pavadoni. “Dievs izvēlējās Mariju, izvēlējās sievieti par savas pestīšanas ieceres pavadoni. Bez sievietes nav pestīšanas”, uzsvēra Francisks, “jo arī Baznīca ir sieviete”.

Marija atbild ar “jā”, sacīdama: “Lūk, es esmu Kunga kalpone” (Lk 1, 38). “Kalpone” nevis “paverdzinātas” un “pazemotas”, bet gan “uzticamas”, “cienījamas” personas nozīmē, kurai Kungs uztic visdārgākos dārgumus un vissvarīgākos uzdevumus – skaidroja pāvests. Tad tās skaistums, tikpat daudzšķautņains kā dimanta skaistums, atklāj jaunu veidolu – uzticības, lojalitātes un rūpju, kas raksturo laulāto savstarpējo mīlestību, sejas veidolu. Svētais Jānis Pāvils II rakstīja, ka Bezvainīgā piekrita tam, ka tiek izvēlēta par Dieva Dēla Māti, jo viņu vadīja līgavas mīlestība, kas “pilnībā veltī” cilvēku Dievam.

Trešā Marijas skaistuma dimensija ir mātes dimensija. Tas ir visbiežāk sastopamais veids, kā mēs Viņu attēlojam: ar Bērnu Jēzu uz rokām vai silītē, noliekušos pār Dieva Dēlu, kas guļ šai silītē (sal. Lk 2, 7). Viņa vienmēr ir blakus savam Dēlam visās dzīves situācijās un apstākļos, tai skaitā, krusta pakājē, kur pats Jēzus uztic Viņu mums kā Māti (sal. Jņ 19, 25-27). Šeit Bezvainīgā ir skaista savā auglīgumā, tas ir, tajā, ka viņa prot mirt, lai dotu dzīvību, ka viņa aizmirst sevi, lai rūpētos par tiem, kuri, būdami mazi un neaizsargāti, steidzas pie viņas. Tas viss ir ietverts šķīstajā Marijas Sirdī, kas ir brīva no grēka un paklausīga Svētajam Garam.

Homīlijas turpinājumā pāvests brīdināja, ka risks būtu domāt, ka tas ir tāls, pārāk augsts, nesasniedzams skaistums. Tā tas nav. Patiesībā arī mēs to saņemam kā dāvanu Kristībā, kad tiekam atbrīvoti no grēka un kļūstam par Dieva bērniem. Un līdz ar to mums tiek uzticēts aicinājums to kopt, tāpat kā to kopa Jaunava ar meitas, līgavas un mātes mīlestību. Mēs esam aicināti būt pateicīgi un teikt “jā” ar vārdiem un īpaši ar savu dzīvi. Mēs esam aicināti ierādīt vietu Kungam savos projektos un ar mātišķu maigumu pieņemt visus brāļus un māsas, ko sastopam savā ceļā – sacīja Svētais tēvs.

Tātad, Bezvainīgā nav mīts, abstrakta doktrīna vai neiespējams ideāls: tas ir skaista un konkrēta projekta piedāvājums, pilnībā īstenots mūsu cilvēcības modelis, caur kuru mēs visi, pateicoties Dieva žēlastībai, varam dot savu ieguldījumu tajā, lai mainītu savu pasauli uz labo pusi.

Turpinājumā pāvests atzina, ka diemžēl mēs visapkārt redzam, kā pirmgrēka izraisītā pretenzija, tas ir, cilvēka vēlme būt “kā Dievam” turpina ievainot cilvēci un kā šī pašpietiekamības ilūzija nenes ne mīlestību, ne laimi. Tie, kas kā sasniegumu cildina jebkādu stabilu un ilgtspējīgu saišu atmešanu, patiesībā nedod brīvību. Tie, kas neciena tēvu un māti, tie, kas nevēlas bērnus, tie, kas citus uzskata par objektu vai par traucēkli, tie, kas dalīšanos uztver kā zaudējumu un solidaritāti kā nabadzību, nevairo prieku un nedod nekādas nākotnes perspektīvas. Tāpēc Francisks aicināja visus padomāt:

Kāda jēga no naudas bankā, komforta dzīvokļos, šķietamiem “kontaktiem” virtuālajā pasaulē, ja sirdis paliek aukstas, tukšas, noslēgtas? Kāda jēga no priviliģēto valstu augstajiem finansiālās izaugsmes līmeņiem, ja galu galā puse pasaules iedzīvotāju mirst badā un karā, bet pārējie, stāvot malā, noraugās uz to visu ar vienaldzību? Kāda jēga ceļot pa visu pasauli, ja katra tikšanās tiek reducēta līdz mirkļa emocijām, līdz fotogrāfijai, kuru pēc dažām dienām vai mēnešiem neviens neatcerēsies?

Pēc tam pāvests aicināja, lūkojoties uz Bezvainīgo Jaunavu Mariju, lūgties, lai apvienotos mūsu ģimenes, laulātie visā dalītos, tēvi un mātes fiziski būtu blakus saviem bērniem un bērni parūpētos par vecākiem. Tas ir skaistums, ko mums atklāj Bezvainīgā, tas ir “skaistums, kas glābj pasauli”, un uz to arī mēs gribam atbildēt Kungam, tāpat kā atbildēja Marija: “Lūk, es esmu [...], lai man notiek pēc Tava vārda” (Lk 1, 38).

Homīlijas noslēgumā pāvests paskaidroja, ka kardināli, ar kuriem viņš svin šo Euharistiju, ir brāļi, kas palīdz viņam kalpošanā universālajai Baznīcai. Viņi, kas ir ieradušies no dažādām pasaules malām, sekmē Dieva Valstības izaugsmi un izplatīšanos. Īpašā veidā uzticēsim viņus Pestītāja Mātes aizbildniecībai – mudināja Francisks.