Pāvests pirmo reizi vēsturē atver Svētās durvis cietumā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Apmeklējot Romas Rebibbia cietuma jauno kompleksu, Francisks pievērsās durvju atvēršanas nozīmei un aicināja klātesošos ieslodzītos un ieslodzījuma vietas darbiniekus plaši atvērt savas sirds durvis, jo aizslēgtas un nocietinātas sirdis nepalīdz dzīvot.
Tie, kas sekoja ceremonijai tiešraidē, ko nodrošināja Vatikāna mediji, varēja redzēt Francisku sēžam, tērpušos sarkanā tērpā, pie bronzas durvīm Mūsu Tēva baznīcas labajā pusē, Romas cietuma iekšpusē. Piecēlies un sešas reizes pieklauvējis pie bronzas durvīm, viņš lēniem soļiem šķērsoja eju, kas šim gadījumam bija izrotāta ar ziediem un augiem. Pirmo reizi vēsturē pāvests atvēra Svētās durvis ieslodzījuma vietā, jo vēlējās arī tur ienest cerību, kas ir Jubilejas gada galvenā tēma. Cietums ir vieta, kur pastāv risks to viegli pazaudēt.
Pēc tam, kad Francisks pats bija izgājis pa Svētajām durvīm, viņš baznīcā vadīja Euharistijas svinības. Jubilejas žēlastība nozīmē siržu plašu atvēršanu cerībai. Cerība nekad nepieviļ – viņš uzsvēra homīlijā, ko šoreiz teica saviem vārdiem, nelietojot iepriekš sagatavotu tekstu. Romas bīskaps piekodināja klātesošajiem labi padomāt par to, ka cerība nekad nepieviļ. Smagos brīžos cilvēks nereti domā, ka visam ir beigas, ka neko nevar atrisināt, taču tā nav taisnība. Cerība nekad nepieviļ.
Pāvests salīdzināja cerību ar enkuru, kas atrodas pie zemes un pie kura auklas ir pieķērušies cilvēki. Viņi ir drošībā. Mēs esam drošībā, jo mūsu cerība ir kā enkurs. Dažreiz ir grūti turēties pie auklas, no tā var sāpēt rokas, taču ar auklu rokās un skatu uz krastu, varam vienmēr iet uz priekšu, jo mūs vienmēr sagaida kaut kas labs.
Pēc tam Svētais tēvs uzsvēra, ka ir svarīgi atvērt savas sirds durvis. Kad sirds ir aizslēgta, tā kļūst cieta kā akmens un mēs aizmirstam par maigumu. Tieši pateicoties sirdij, mēs varam dzīvot kā brāļi. “Plaši atveriet sirds durvis”, viņš mudināja. Tā zīme ir Svēto durvju atvēršana. Homīlijas noslēgumā pāvests novēlēja visiem svētīgu Jubilejas gadu un mieru. Viņš klātesošajiem apliecināja, ka katru dienu par viņiem lūdzas un piebilda, ka dara to patiešām, ka tie nav tikai tukši vārdi. Kā jau ierasts, viņš aicināja lūgties arī par viņu.
Pāvests Francisks vairākkārt ir apmeklējis ieslodzītos cietumos un svinējis pie viņiem Lielās ceturtdienas Kunga Pēdējo Vakariņu dievkalpojumu ar kāju mazgāšanas ritu. 26. decembrī Baznīca atzīmē pirmā mocekļa, diakona, svētā Stefana liturģiskās piemiņas dienu. Šodienas liturģija bija atšķirīga, atturīgāka, Euharistijas svinības nebija tik krāšņas. To laikā valdīja lielāks klusums. Lasījumu laikā dažu klātesošo acīs varēja redzēt asaras. Rebibbia cietumu Svētais tēvs pēdējo reizi apmeklēja 2015. gadā.
Svētās Mises laikā divi ieslodzītie – vīrietis un sieviete – kopā ar diviem cietuma darbiniekiem pienesa upurdāvanas. Komūnijas laikā skanēja tradicionālā Ziemassvētku dziesma “Astro del ciel”, kam ir “Klusa nakts, svēta nakts” melodija. Ieslodzījuma vietas administrācija uzdāvināja pāvestam gleznu, kurā attēlots Kristus ar uz priekšu izstieptām rokām, un grozu ar pārtikas produktiem, ko sagatavoja ieslodzītās sievietes. Savukārt pāvests pasniedza Svēto durvju reprodukciju un pergamenu ar ierakstu par šo vēsturisko vizīti un žestu. Noslēgumā Romas bīskaps sasveicinājās ar katru klātesošo personīgi, pārmija dažu vārdus un vēlreiz visiem atgādināja, lai tie ar savām rokām stingri turētos pie auklas un plaši atvēru savas sirds durvis.
