Tikai Kristus var piepildīt mūsu vēlmi būt saprastiem un mīlētiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvesta katehēzes pilnais teksts:  

Dārgie brāļi un māsas,

pēc pārdomām par Jēzus tikšanos ar Nikodēmu, kurš bija devies meklēt Jēzu, šodien mēs pārdomājam tos brīžus, kad šķiet, ka Viņš mūs gaida turpat, mūsu dzīves krustcelēs. Tās ir tikšanās, kas mūs pārsteidz, un sākumā varbūt mēs esam pat nedaudz atturīgi: mēs cenšamies būt piesardzīgi un saprast, kas notiek.

Tāda, iespējams, bija arī Jāņa evaņģēlija ceturtajā nodaļā pieminētās samarietes pieredze (sal. 4, 5-26). Viņa negaidīja, ka pusdienlaikā pie akas atradīs kādu vīrieti, patiesībā viņa cerēja, ka neatradīs nevienu. Īstenībā viņa dodas pēc ūdens pie akas neparastā laikā, kad ir ļoti karsts. Iespējams, šī sieviete kaunas par savu dzīvi, iespējams, viņa ir jutusies kritizēta, nosodīta, nesaprasta, un šī iemesla dēļ viņa ir norobežojusies, viņa ir pārtraukusi attiecības ar visiem.

Lai no Jūdejas dotos uz Galileju, Jēzus varēja izvēlēties citu ceļu un nešķērsot Samariju. Tas būtu bijis arī drošāk, ņemot vērā saspīlētās attiecības starp jūdiem un samariešiem. Tā vietā Viņš vēlas iet cauri tai un apstājas pie tās pašas akas tajā pašā stundā! Jēzus mūs gaida un atrod tieši tad, kad mēs domājam, ka mums vairs nav cerību. Aka senajos Tuvajos Austrumos ir tikšanās vieta, kur dažkārt tiek slēgtas laulības, tā ir saderināšanās vieta. Jēzus vēlas palīdzēt šai sievietei saprast, kur meklēt patieso atbildi uz viņas vēlmi būt mīlētai.

Vēlmes tēma ir būtiska, lai izprastu šo tikšanos. Jēzus pirmais izsaka savu vēlmi: “Dod man dzert!”. (10. p.). Lai uzsāktu dialogu, Jēzus parāda sevi kā vāju, lai tādā veidā otrs justos labi. Viņš rīkojas tā, lai otrs cilvēks nenobītos. Slāpes bieži vien, arī Bībelē, simbolizē vēlmi. Bet Jēzus šeit vispirms alkst pēc šīs sievietes glābšanas. “Viņš, kas lūdza dzērienu,” saka svētais Augustīns, “slāpa pēc šīs sievietes ticības.”

Ja Nikodēms bija devies pie Jēzus naktī, tad šeit Jēzus satiek samariešu sievieti pusdienlaikā, laikā, kad ir visvairāk gaismas. Tas patiešām ir atklāsmes brīdis. Jēzus viņai atklāj sevi kā Mesiju un arī izgaismo viņas dzīvi. Viņš palīdz viņai no jauna jaunā veidā paskatīties uz savu dzīvi, kas ir sarežģīta un sāpīga: viņai ir bijuši pieci vīri un tagad viņa ir ar sesto, kurš nav viņas vīrs. Skaitlis seši nav nejaušs, bet parasti norāda uz nepilnību. Iespējams, tas ir mājiens uz septīto līgavaini, kurš beidzot apmierinās šīs sievietes vēlmi būt patiesi mīlētai. Un šis līgavainis var būt tikai Jēzus.

Kad sieviete saprot, ka Jēzus zina viņas dzīvi, viņa novirza sarunu uz reliģisko jautājumu, kas šķīra jūdus un samariešus. Tā dažkārt notiek arī ar mums, kad lūdzamies: brīdī, kad Dievs skar mūsu dzīvi ar tās problēmām, mēs dažkārt apmaldamies pārdomās, kas mūs ieved ilūzijā, ka lūgšana ir labi izdevusies. Patiesībā mēs uzceļam aizsardzības barjeras. Tomēr Kungs vienmēr ir lielāks, un šai samarietei, ar kuru saskaņā ar kultūras modeļiem Viņam pat nevajadzēja runāt, Viņš sniedz visaugstāko atklāsmi: Viņš runā viņai par Tēvu, kurš ir pielūdzams garā un patiesībā. Un, kad viņa, vēlreiz pārsteigta, piebilst, ka par šīm lietām labāk gaidīt Mesiju, Viņš viņai saka: “Tas esmu Es, kas ar tev runāju” (26. p.). Tas ir kā mīlestības apliecinājums: Tas, kuru tu gaidi, esmu Es; Tas, kurš beidzot var atbildēt uz tavu vēlmi būt mīlētai.

Tajā brīdī sieviete skrien aicināt ciema ļaudis, jo tieši no pieredzes justies mīlētiem rodas misija. Un ko gan viņa varētu sludināt, ja ne savu pieredzi par to, ka ir saprasta, pieņemta, ka ir saņēmusi piedošanu? Tas ir tēls, kam vajadzētu likt mums aizdomāties par jaunu evaņģelizācijas veidu meklējumiem.

Tāpat kā iemīlējies cilvēks, arī samariete aizmirst savu ūdens trauku pie Jēzus kājām. Šī trauka smagums uz viņas galvas gūlās katru reizi, kad viņa atgriezās mājās. Tas viņai atgādināja par viņas stāvokli, par viņas nemierīgo dzīvi. Bet tagad trauks ir nolikts pie Jēzus kājām. Pagātne vairs nav slogs, viņa ir samierināta. Un tas pats attiecas arī uz mums: lai dotos un sludinātu Evaņģēliju, mums vispirms ir jānoliek savas dzīves smagums pie Kunga kājām, jānodod Viņam savs pagātnes smagums. Tikai samierināti cilvēki var nest Evaņģēliju.

Dārgie brāļi un māsas, nezaudēsim cerību! Pat ja mūsu dzīve šķiet smaga, sarežģīta, varbūt pat sagrauta, mums vienmēr ir iespēja nodot to Dievam un sākt savu ceļu no jauna. Dievs ir žēlsirdīgs un vienmēr mūs gaida!