Pateicoties pāvestam, mēs nejutāmies vieni
Silvija Krivteža – Vatikāns
Kopš šī lūgšanu vakara ir pagājuši pieci gadi, taču pandēmijas radītā brūce – šodien mazāk redzama – joprojām ir dziļa un sāpīga daudzu cilvēku dzīvēs. Tobrīd šķita, ka laiks ir apstājies, mūs paralizēja bailes par rītdienu. Cilvēcei bija vajadzīgs kāds, kas dāvātu tai autentisku cerību. Šis cilvēks, šī stiprā klints, bija pāvests Francisks, kurš ar šo ārkārtējo pasākumu apskāva visus, kuri nevarēja būt fiziski klātesoši, bet garīgi vienojās lūgšanā.
Toreiz pāvests lūdzās: "Visvarenais un žēlsirdīgais Dievs, uzlūko mūsu sāpīgo stāvokli: mierini savus bērnus un atver mūsu sirdis cerībai, lai mēs sajustu savā vidū Tavu tēvišķo klātbūtni."
Miljoniem ticīgo visā pasaulē ar aizturētu elpu skatījās uz Romas bīskapu, un lūdzās kopā ar viņu, klusumā, dziļā klusumā. Viņi skatījās uz pāvestu kā uz starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, Viņa tautu. Tumsas un lietus aizsegā Svētais tēvs lūdzās par tiem, kuri pandēmijas laikā cieš vientulību un mirst vieni; par ārstiem un medicīnas darbiniekiem; par migrantiem un bēgļiem, kuri izmisīgi cenšas sasniegt krastu.
Pāvests Francisks teica: "Šodien bieza tumsa pārklājusi mūsu ielas, laukumus un pilsētas; tā pārklājusi mūsu dzīves, piepildot visu ar klusumu un mokošu tukšumu; mēs to jūtam gaisā, mēs to redzam cilvēku žestos, viņu skatieni tos nodod. Mēs šobrīd jūtamies nobijušies un apjukuši. Līdzīgi kā Kristus mācekļus, arī mūs ir pārsteigusi spēcīga vētra. Mēs esam sapratuši, ka visi esam vienā laivā, ka visi esam trausli un apjukuši, bet tajā pašā laikā svarīgi un vajadzīgi, katrs no mums ir aicināts airēt kopā ar pārējiem, katrs no mums ir aicināts sniegt mierinājumu citiem. Šajā laivā … esam mēs visi. Tāpat kā mācekļi, kuri pārbijušies vienbalsīgi sauca "mēs grimstam", arī mēs esam sapratuši, ka nevaram turpināt domāt katrs par sevi, tikai kopā mēs varam būt stipri."
Vārdu "laiva" pāvests izrunāja gandrīz čukstus, sakot, ka šajā pārbaudījumu brīdī mēs esam aicināti nemitīgi lūgties, stiprināt solidaritāti un cerību, kas spēj dot spēku, sniegt atbalstu un piešķirt jēgu tām stundām, kurās šķietami viss zūd. "Mums ir enkurs: caur Kristus krustu mēs esam izglābti. Mums ir stūre: caur Viņa krustu mēs esam pestīti. Mums ir cerība: caur Viņa krustu mēs esam dziedināti un apskauti, lai nekas un neviens nevarētu mūs šķirt no Viņa pestījošās mīlestības. Izolācijas laikā mēs ciešam no maiguma trūkuma un iespējas satikties lieguma. Jēzus Kristus ir augšāmcēlies un dzīvo starp mums. Nenodzēsīsim trauslo cerības liesmu. Būsim stipri cerībā!" – aicināja pāvests Francisks.
Svētais tēvs skaidroja, ka apskaut Jēzus krustu nozīmē drosmīgi pieņemt dzīves grūtības un pārbaudījumus; radīt vidi, kur ikviens sajustos pieņemts un aicināts veidot jaunas viesmīlības, brālības un solidaritātes formas, – uzsvēra Francisks. Šodien tas ir īpaši svarīgi.
