Ar kādu skatienu atkal raudzīsimies cits uz citu?
Federiko Lombardi, SJ
Šais dienās lasīju kāda krievu domātāja apgalvojumu, ka "vienkāršas attiecības cilvēku starpā ir vissvarīgākā lieta pasaulē." Man prātā uzreiz atausa skaista, priekpilna dziesma, ko dzirdēju pirms gadiem desmit. To dziedāja simpātiska jauniešu kustība, kas vēlējās veicināt draudzību un brālīgumu starp tautām. "Lai dzīvo cilvēki," dziedāja jaunieši. Dziesmas saturs bija veltīts daudzajiem cilvēkiem, ko no rītiem satiekam, ejot uz darbu. Dziesmā, cita starpā, skanēja šādi vārdi: "Ja cilvēki uz cilvēkiem raudzītos ar lielāku labestību, tad mums būtu mazāk sarežģītu cilvēku, bet vairāk sirdsskaidru cilvēku" (“Se più gente guardasse alla gente con favor, avremmo meno gente difficile e più gente di cuor…”).
Dziesma atstāja gudru un pozitīvu vēsti. Šo gadu gaitā esmu to atcerējies, ejot pa ielu, vai braucot sabiedriskajā transportā, satiekot daudzus steigas pārņemtus, sevī noslēgušos cilvēkus, arī tādus, no kuru ausīm karājas vadi un kuru skatiens ir sakoncentrēts uz viedtālruņa ekrānu, kuri nez ar ko skaļi runā, nepievēršot uzmanību tiem, kas atrodas tikai dažu centimetru attālumā no viņiem. Tādos brīžos man ir šķitis, ka aizvien retāka kļūst uzmanība pret otru, paraudzīšanās uz otru ar labvēlīgu skatienu. Tā vietā cilvēkus aizvien vairāk pārņem jauno komunikācijas formu ienākšana ikdienas dzīvē, mums pašiem liekot atsvešināties citam no cita.
Pēc vairākām nedēļām, ko esmu pavadījis mājās, jūtu lielu vēlēšanos iziet ielās un no jauna satikt dažādas cilvēku sejas. Ceru, ka agrāk, vai vēlāk, kad pienāks īstais brīdis, tas arī notiks, kad vairs nebūs nepieciešama sejas maska un mākslīgā stikla barjeras. Tad es atkal ceru apmainīties ar viņiem ar sirsnīgiem vārdiem, vai vienkārši ar atklātu skatienu. Daudzi no mums šais mēnešos ar pozitīvu pārsteigumu ir izjutuši digitālās komunikācijas piedāvātās iespējas, un ceram, ka tās varēsim izmantot arī nākotnē, taču atrodoties ilgstošā izolācijā, esam sapratuši, ka ar tām vien nepietiek.
Kādā veidā atkal satiksim cits citu uz ielas, vai transportā? Vai atkal varēsim brīvi piepildīt kopējo telpu mūsu pilsētās? Vai mūs ierobežos bailes un aizdomas, vai ar mūsu zinātnieku un valstsvīru gudrību un palīdzību spēsim līdzsvarot piesardzīgu apdomību un vēlēšanos atgūt to ikdienas dzīves kvalitāti, kura, kā teikts iepriekš, ir "vissvarīgākā lieta pasaulē", visīstākais cilvēciskās pasaules audekls? Vai apzināsimies, ka esam viena cilvēku saime, kas veic dzīves svētceļojumu pa mūsu visu kopīgo māju, pa mūsu vienīgo planētu zemi?
Vai šobrīd, kad pandēmija mums ir likusi izjust globalizācijas problemātisko aspektu, ar kuru nākotnē būs jārēķinās visiem, pratīsim atgūt brālīgumu starp tautām, neraugoties uz robežām, vai pratīsim ar labvēlību un ar vēlmi iepazīt atšķirīgo, pieņemt otru, vai spēsim atgūt cerību dzīvot pasaulē, kurā valda miers?
Kādā veidā dzīvosim savā ķermenī un kādā veidā uztversim cita cilvēka ķermeni? Vai raudzīsimies uz to, kā uz iespējamu inficēšanās avotu, kā kaut ko tādu, no kā ir jāuzmanās, vai arī kā uz māsas, vai brāļa dvēseles izteiksmi? Jo tāds savā dziļākajā būtībā arī ir cilvēka ķermenis, proti, tā ir konkrēta dvēseles izteiksme - unikālas, cieņpilnas, dārgas Dieva radības, Dieva attēla izteiksme... Cik brīnišķīgi ir dzirdēt mums dārgo cilvēku balss toni, soļu ritmu, un jo īpaši, viņu priecīgos smieklus! Taču, vai tas pats nebūtu jāattiecina uz visiem, kurus satiekam? Tātad, vai atbrīvošanās no koronavīrusa mums palīdzēs atbrīvoties arī no citiem miesas un dvēseles vīrusiem, kas mums neļauj saskatīt un satikt dārgmantu, kas slēpjas otra cilvēka dvēselē, vai arī kļūsim vēl lielāki individuālisti?
Digitālās tehnoloģijas var kalpot par palīgu un lietderīgi pavadīt mūsu attiecības ar citiem, taču fiziskā klātbūtne starp cilvēkiem, starp cilvēku ķermeņiem kā viņu dvēseles izpausmēm, cilvēciska tuvība un tikšanās, ir un paliek par izejas un atbalsta punktu mūsu pieredzē un mūsu gājumā zemes virsū. Jēzus nav bijis Dieva virtuālā izteiksme, bet gan Viņa iemiesošanās tieši tāpēc, lai mēs varētu Viņu satikt. Un Jēzus mums ir teicis arī, ka Viņš ir pie mums un mūs gaida citā cilvēkā, nabadzīgajā. Un kurš gan no mums, pašiem to apzinoties, vai nē, kaut kādā ziņā nebūtu nabadzīgs? Otra cilvēka sejā mēs esam aicināti atpazīt Jēzus seju un attēlu.
Ar kādām acīm, ar kādu sirdi, ar kādu smaidu atkal atsāksim staigāt pa ielām, savam gājumam liekot krustoties ar daudzu citu cilvēku gājumu? Lai arī viņi mums nav pazīstami, taču, patiesībā, šais mēnešos viņu mums ir pietrūcis. Tāpat kā mēs, arī viņi ir jutuši vēlēšanos savas dzīves ikdienas ceļos un mūsu kopējās pasaules ceļos no jauna satikt mūs.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
