Sinodes dalībnieki vēstulē Dieva tautai: Baznīcai jāuzklausa visi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tuvojoties noslēgumam Bīskapu sinodes 16. kārtējās ģenerālasamblejas pirmajai sesijai, tās dalībnieki apliecina, ka šo pieredzes bagāto un intensīvo mēnesi izdzīvoja dziļā vienotībā ar visu Dieva tautu – Baznīcu. “Mūs atbalstīja jūsu lūgšanas un mēs nesām sev līdzi jūsu gaidas, jūsu jautājumus un arī jūsu bailes”, teikts vēstulē. Sinodes dalībnieki apliecina, ka viņi šajā laikā vērīgi ieklausījās Dieva Vārdā un cits cita pieredzē. Asambleja norisinājās laikā, kad pasaulē notiek krīze. Daži tās dalībnieki ieradušies no zemēm, kur notiek karš. “Mēs lūdzāmies par slepkavnieciskās vardarbības upuriem, neaizmirstot par visiem tiem, kurus galējā nabadzība un korupcija novedusi bīstamajos migrācijas ceļos”, raksta sinodes dalībnieki. “Mēs apliecinājām savu solidaritāti un atbalstu sievietēm un vīriešiem, kas visās pasaules malās darbojas taisnīguma un miera veicināšanas labā”.
Vēstulē norādīts, ka sinodes dalībnieki, atbildot Svētā tēva pamudinājumam, svarīgu vietu ierādīja klusumam, lai tādā veidā labāk cits citā ieklausītos un attīstītu ilgas pēc vienotības Garā. “Mēs diendienā izjutām steidzamu pamudinājumu iet pastorālās un misionārās atgriešanās ceļu, jo Baznīca ir aicināta sludināt Evaņģēliju, nevis koncentrējoties uz sevi, bet veltot sevi kalpošanai bezgalīgajai mīlestībai, ar kādu Dievs mīl pasauli”. Uzdodot jautājumu dažiem bezpajumtniekiem, kuri dzīvo pie Svētā Pētera laukuma, par to, ko viņi sagaida no Baznīcas šīs sinodes sakarā, atbilde skanēja: “Mīlestību!” “Šai mīlestībai ir jāpaliek Baznīcas degošajai sirdij, trīsvienīgajai un euharistiskajai mīlestībai, kā to atgādināja pāvests 15. oktobrī, kad sinode jau bija pusē, runādams par svētās Terēzes no Bērna Jēzus vēstījumu. Tā ir paļāvība, kas mums dod drosmi un piešķir iekšēju brīvību, ko arī pieredzējām (…)”, lasām vēstulē.
Un tagad? – jautā tās autori. 2024. gada oktobrī notiks otrā sesija. Viņi izsaka cerību, ka turpmāko mēnešu laikā ikviens varēs konkrētā veidā piedalīties “misionārās vienotības dinamismā”, kā to izsaka vārds “sinode”. Izaicinājumu un jautājumu ir daudz, taču pirmās sesijas gala dokuments palīdzēs skaidri saskatīt panāktās vienošanās, atvērtos jautājumus un to, kā turpināt darbu.
Baznīcai noteikti ir jāuzklausa visi, sākot ar nabagiem. Tas no viņas prasa atgriešanos. Tai jāieklausās cilvēkos, kuriem sabiedrībā nav teikšanas vai kuri jūtas atstumti, arī no Baznīcas puses. Tai jāieklausās rasisma upuros. Tai atgriešanās garā ir jāieklausās ļaunprātīgās izmantošanas upuros, kuri cietuši no garīdznieku puses, un ļoti konkrēti un strukturālā veidā jādara viss iespējamais, lai tas vairs nekad neatkārtotos.
Baznīcai jāieklausās arī lajos – vīriešos un sievietēs. Visi savas kristības spēkā ir aicināti uz svētumu. Baznīcai jāieklausās katehētos, kuri nereti ir pirmie Evaņģēlija sludinātāji, bērnos, kurus raksturo vienkāršība un dzīvīgums, jauniešos, kas izceļas ar entuziasmu, tai jāieklausās viņu jautājumos un problēmās. Tai jāieklausās vecajos ļaudīs. Baznīcai jāieklausās ģimenēs, vecāku raizēs par bērnu audzināšanu un kristīgās liecības sniegšanu.
Lai progresētu sinodālajā izšķirtspējā, Baznīcai vēl lielākā mērā ir jāpievēršas tās ordinēto kalpotāju vārdiem un pieredzei – lasām vēstulē. Priesteri ir pirmie bīskapu līdzstrādnieki, kuru sakramentālā kalpošana ir neaizstājama visas Dieva tautas dvīvē. Diakoni ar savu kalpošanu apzīmē visas Baznīcas rūpes par vistrauslākajiem. Baznīcai ir jāieklausās arī konsekrētās dzīves pravietiskajā balsī. Bez tam tai jābūt delikātai pret tiem, kuri nedalās vienā ticībā, bet meklē patiesību, un kuros ir klātesošs un darbojas Svētais Gars.
“Pasaule, kurā mēs dzīvojam un kuru esam aicināti mīlēt un kurai esam aicināti kalpot, ar visām tās pretrunām, prasa, lai Baznīca stiprinātu sinerģiju visās savas misijas jomās. Tieši sinodalitātes ceļš ir ceļš, ko Dievs sagaida no trešās tūkstošgades Baznīcas” – vēstules autori citē pāvesta Franciska vārdus. Tās noslēgumā atgādināts, ka mums nav jābaidās atbildēt šim aicinājumam. Jaunava Marija, kas ir pirmā ceļā, mūs pavada mūsu svētceļojumā. Priekos un bēdās viņa mums rāda savu Dēlu un aicina uzticēties. Viņš, Jēzus, ir mūsu vienīgā cerība!
