Sinodes gala dokuments: Baznīca ir atvērta visiem
Vatican News
Sinodes 16. ģenerālās asamblejas pirmās sesijas rezultāts ir četrdesmit lappušu garš teksts, kurā iezīmēts ceļš otrās sesijas darbam 2024. gada oktobrī. Starp galvenajām tēmām ir kristīgo laju un sieviešu loma Baznīcā, priesteru kalpošana, rūpes par nabagiem un migrantiem, ļaunprātīga izmantošana Baznīcā, miers, ekoloģija, ekumenisms, Baznīcas identitāte un misija digitālajā telpā. Uz šiem un citiem izaicinājumiem universālā Baznīca centās reaģēt nelielās darba grupās un regulāros ziņojumos.
Sinodes četru nedēļu darbs "norisinājās laikā, kad pasaulē plosās veci un jauni kari ar neskaitāmiem upuriem". "Nabadzīgo, migrantu, vardarbības un klimata postošo seku upuru kliedzieni mūs uzrunāja ne tikai caur plašsaziņas līdzekļiem, bet arī caur daudzu cilvēku balsīm, kuri ar savām ģimenēm un tautām ir personīgi iesaistīti šajos traģiskajos notikumos," teikts priekšvārdā.
I daļa. Uzklausīt ikvienu, sākot ar vardarbības upuriem
Tāpat kā "Vēstījumā Dieva tautai" arī Gala dokumentā sinodes dalībnieki apstiprina "gatavību uzklausīt un pavadīt ikvienu, īpaši ļaunprātīgas izmantošanas upurus". Ceļā uz izlīgumu un taisnīgumu "ir nepieciešams pievērst uzmanību apstākļiem, kas padarīja iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī uz konkrētiem nožēlas žestiem".
Sinodālās Baznīcas seja
Pirmais solis ir sinodalitāte - termins, kas, kā atzīst paši sinodes dalībnieki, "daudziem Dieva tautas locekļiem ir nezināms un dažiem rada neizpratni un satraukumu", īpaši tiem, kuri baidās atkāpties no tradīcijas, baidās no Baznīcas hierarhiskās varas vājināšanās, autoritātes zaudēšanas vai, gluži pretēji, no nocietināšanās un drosmes trūkuma pārmaiņām. Tomēr termini "sinodāls" un "sinodalitāte" "norāda uz Baznīcas esības veidu, kas pauž kopību, misiju un līdzdalību". Runa ir par uzmanības pievēršanu atšķirībām un visu ticīgo aktīvas līdzdalības veicināšanu, sākot ar priesteriem un bīskapiem: "Sinodālā Baznīca nevar iztikt bez viņu balss", uzsvērts dokumentā. "Ir jāsaprot iemesli, kāpēc daži no viņiem pretojas sinodalitātei".
Misija
Sinodalitāte iet roku rokā ar misiju, tāpēc "kristiešu kopienām ir jādzīvo brālībā ar citu reliģiju, ticību un kultūru pārstāvjiem, izvairoties no savas identitātes zaudēšanas". Šajā jaunajā "pastorālajā stilā" daudziem šķiet svarīgi, lai "liturģiskā valoda kļūtu pieejamāka ticīgajiem un vairāk iemiesotu kultūru daudzveidību".
Uzmanības centrā ir nabadzīgie
Sinodes gala dokumentā plaši tiek runāts par nabadzīgajiem, kuri lūdz mīlestību, cieņu, pieņemšanu un atzīšanu". "Baznīcai izvēle par labu nabadzīgajiem un atstumtajiem ir teoloģiska kategorija", teikts dokumentā, kurā pie nabadzīgajiem ir pieskaitīti arī migranti, iezemieši, vardarbības upuri, (īpaši sievietes), rasisma un cilvēku tirdzniecības upuri, cilvēki ar atkarībām, minoritāšu pārstāvji, pamestie vecie ļaudis un ekspluatētie strādnieki. "Visneaizsargātākie no neaizsargātākajiem, kam nepieciešama pastāvīga aizsardzība, ir nedzimuši bērni un viņu mātes," teikts dokumentā. "Mēs esam aicināti uzklausīt jauno nabadzīgo saucienu, ko radījuši kari un terorisms, kā arī korumpētas politiskās un ekonomiskās sistēmas".
Ticīgo līdzdalība politikā un rūpes par kopējo labumu
Baznīcai ir "publiski jānosoda netaisnība", ko pieļāvuši cilvēki, valdības un uzņēmumi, aktīvi piedaloties politikā, apvienībās, arodbiedrībās, tautas kustībās. Tā pieprasa konsolidētu rīcību izglītības, veselības un sociālās palīdzības jomā, bez diskriminācijas un atstumtības.
Migranti
Liela uzmanība tiek pievērsta migrantiem un bēgļiem, no kuriem daudzi nes piespiedu pārvietošanas, kara un vardarbības radītas brūces. Tomēr viņi ir tie, kas "kļūst par atjaunošanās un bagātināšanās avotu uzņemošajām kopienām un par iespēju veidot tiešus sakarus ar ģeogrāfiski attālām Baznīcām". Saskaroties ar aizvien naidīgāku attieksmi pret viņiem, Sinodes dalībnieki mudina "praktizēt atvērtu uzņemšanu un viņu pavadīšanu, veidojot jaunas dzīves projektu un kopības starp tautām kultūru". Tam būtiska ir cieņa pret liturģiskajām tradīcijām un reliģisko praksi, kā arī pret viņu valodu. Piemēram, tāds vārds kā "misija" kontekstos, kur "Evaņģēlija pasludināšana ir bijusi saistīta ar kolonizāciju un pat genocīdu, ir sāpīgs vēsturisks mantojums" un kavē kopības veidošanu. Šādās situācijās ir nepieciešams atzīt pieļautās kļūdas un veicināt jaunu evaņģelizāciju, uzsvērts dokumentā.
Cīņa pret rasismu un ksenofobiju
Baznīca tiek aicināta rūpēties par "dialoga un tikšanās kultūras veicināšanu un cīņu pret rasismu un ksenofobiju". Sistēmas, kas rada vai uztur rasu netaisnību Baznīcā, ir "jāidentificē un jāmeklē risinājumi".
Austrumu baznīcas
Sinodes gala dokumentā uzmanība pievērsta arī Austrumeiropai un konfliktiem, kas izraisījuši daudzu cilvēku pieplūdumu zemēs, kurās pārsvarā dzīvo latīņu rita ticīgie. Vietējām Baznīcām ir jāpalīdz migrējošajiem austrumu rita ticīgajiem saglabāt savu identitāti, nepakļaujot tos asimilācijas procesiem.
Ceļā uz kristiešu vienotību
Attiecībā uz ekumenismu tiek pieminēti "grēku nožēlas un atmiņu dziedināšanas procesi", pēc tam tiek citēts pāvesta izteikums par "asins ekumenismu", t.i., par dažādu konfesiju kristiešiem, "kas atdod savu dzīvību par ticību Kristum", kā arī tiek atkārtots priekšlikums par ekumenisko martiroloģiju. Dokumentā uzsvērts, ka sadarbība starp visiem kristiešiem ir resurss "dziedināšanai no naida, šķelšanās un kara, kas nostāda dažādas grupas, tautas un nācijas vienu pret otru". Nav aizmirsts arī jautājums par tā sauktajām jauktajām laulībām, kas ir evaņģelizācijas darba aspekts.
II daļa. Laji un ģimenes
"Lajiem, vīriešiem un sievietēm, un ordinētajiem kalpotājiem ir vienlīdzīga cieņa". Šī tēze ir vairākkārt pausta Kopsavilkuma ziņojumā. Tiek arī uzsvērts, ka laji ir "arvien vairāk klātesoši un aktīvi kristīgajās kopienās". Baznīcas misijai ir nepieciešams garīgo audzinātāju, teologu, pedagogu, katehētu, nepilngadīgo aizstāvju un administratoru ieguldījums. Tādēļ dažādās harizmas ir "jāidentificē, jāatzīst un jānovērtē pēc būtības": tās nedrīkst noniecināt, ieviest tikai tādēļ, lai kompensētu priesteru trūkumu, vai, vēl ļaunāk, ignorēt, atstāt novārtā un "klerikalizēt".
Sievietes
Baznīcai ir pienākums parādīt stingru apņēmību pavadīt un izprast sievietes visos viņu dzīves aspektos, tostarp pastorālajā un sakramentālajā jomā. Sievietes, teikts dokumentā, "pieprasa taisnīgumu sabiedrībā, ko raksturo seksuāla vardarbība un ekonomiskā nevienlīdzība, kā arī tendence pret viņām izturēties kā pret priekšmetiem".
Klerikālisms
Daudzas sievietes, kas piedalījās sinodē, "pauda dziļu atzinību par priesteru un bīskapu darbu, taču runāja arī par Baznīcu, kas ir ievainota". "Klerikālisms un varas ļaunprātīga izmantošana turpina kropļot Baznīcas seju un graut vienotību." Tādēļ ir nepieciešama "dziļa garīga atgriešanās un strukturālas pārmaiņas, kā arī dialogs starp vīriešiem un sievietēm bez subordinācijas, izslēgšanas un konkurences".
Sieviešu diakonāts
Viedokļi par sieviešu uzņemšanu diakonātā dalās: dažiem tas ir nepieņemams solis, kas nav savienojams ar Tradīciju; citiem tas ir agrīnās Baznīcas prakses atdzimšana; vēl citi to uzskata par "adekvātu un nepieciešamu reakciju uz laika zīmēm, lai atjaunotu Baznīcas vitalitāti un enerģiju". Daži apgalvo, ka šī prasība "ir bīstams antropoloģisks pārpratums, kuram piekrītot, Baznīca pielīdzinās sevi laika garam". Sinode iesaka turpināt "teoloģisko un pastorālo izpēti jautājumā par sieviešu pieeju diakonātam", balstoties uz pāvesta izveidotās komisijas darba rezultātiem un jau veiktajiem teoloģiskajiem, vēsturiskajiem un ekseģētiskajiem pētījumiem. "Ja ir iespējams, rezultāti būtu jāiesniedz nākamajā asamblejas sesijā".
Diskriminācija un ļaunprātīga izmantošana
Ziņojumā uzsvērta steidzama nepieciešamība "nodrošināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos un atbildīgos amatos pastorālajā darbā un kalpošanā", attiecīgi pielāgojot kanoniskās tiesības. Jānovērš arī diskriminācija un netaisnīga samaksa Baznīcā, kur "sievietes bieži tiek uzskatītas par lētu darbaspēku". Jāpalielina sieviešu piekļuve teoloģiskajai izglītībai un apmācības programmām un jāveicina iekļaujošas valodas lietošana liturģiskajos tekstos un Baznīcas dokumentos.
Dievam veltīta dzīve
Atzīstot konsekrētās dzīves formu bagātību un daudzveidību, dokuments brīdina par "autoritāru stilu, kas neatstāj vietu brālīgam dialogam", tādēļ rodas dažāda veida ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi, kas ir liela problēma un kas "prasa izlēmīgu un atbilstošu iejaukšanos".
Diakoni un viņu apmācība
Sinodes dalībnieki ir pateicīgi diakoniem, "kas ir aicināti kalpot Dieva tautai, paust garīgu tuvību cilvēkiem, uzņemt un uzklausīt ikvienu". Bīstamība vienmēr ir klerikālisms, priesterības deformācija, pret kuru ir jācīnās "jau no agrīnajiem apmācības posmiem", dzīvā saskarsmē ar cilvēkiem un tiem, kam tas ir nepieciešams. Tāpat tiek prasīts, lai semināri vai citi veidi, kā sagatavot kandidātus kalpošanai, būtu saistīti ar kopienas dzīvi, lai izvairītos no "formālisma un ideoloģiju riska, kas noved pie autoritāras attieksmes un kavē autentisku aicinājumu izaugsmi".
Celibāts
Ziņojumā skarts arī celibāta jautājums, par kuru asamblejā bija atšķirīgi viedokļi. "Visi slavē tā pravietisko vērtību un liecību par atbilstību Kristum; daži apšauba, vai tā teoloģiskajai nozīmei priestera kalpošanā noteikti būtu jāpārvēršas par disciplināru pienākumu katoļu Baznīcā, īpaši tur, kur to apgrūtina kultūras konteksts. Šī nav jauna tēma, un tai ir nepieciešama turpmāka izskatīšana."
Bīskapu loma
Liela uzmanība tiek pievērsta arī bīskapa lomai, kurš aicināts veicināt dalītu atbildību, tas ir, iesaistīt visas diecēzes struktūras un garīdzniecību, lai mazinātu administratīvo un juridisko pienākumu pārslodzi, kas bieži traucē pildīt savu misiju. Vienlaikus tiek norādīts, ka bīskaps "ne vienmēr atrod cilvēcisku un garīgu atbalstu un ka sāpīga vientulības pieredze nav nekas neparasts".
Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi
Attiecībā uz ļaunprātīgas izmantošanas problēmu, kas "daudziem bīskapiem rada izaicinājumu apvienot tēva un tiesneša lomu", tiek ierosināts apsvērt "iespēju uzticēt tiesas uzdevumu citai kanoniski izveidotai iestādei".
III daļa. Sagatavošana
Sinodes dalībnieki ierosina sinodālu pieeju izglītībai, kas "padziļinātu jūtu dzīves un seksuālās audzināšanas tēmu, pavadītu jauniešus un atbalstītu tos, kas aicināti uz celibātu un šķīstību konsekrētajā dzīvē, garīgo un emocionālo nobriešanu". Dokuments aicina padziļināt dialogu ar humanitārajām zinātnēm, lai attīstītu "jautājumus, kas ir pretrunīgi pat Baznīcā". Tās ir tēmas par "dzimuma identitāti un seksuālo orientāciju, dzīves beigām, sarežģītām laulības situācijām un ētiskiem jautājumiem, kas saistīti ar mākslīgo intelektu". Tās rada jaunus izaicinājumus Baznīcai. "Tāpēc ir svarīgi veltīt šīm pārdomām nepieciešamo laiku, neļaujoties vienkāršotiem spriedumiem, kas ir kaitīgi cilvēkiem un kopienām." "Baznīcas mācība ir ierosinājusi daudzas pamatnostādnes, un tās gaida realizāciju atbilstošās pastorālās iniciatīvās."
Klausīšanās
Ziņojumā vēlreiz pausts aicinājums sirsnīgi uzklausīt "cilvēkus, kuri jūtas atstumti no Baznīcas ģimenes stāvokļa, identitātes vai seksualitātes dēļ" un kuri "lūdz, lai viņus uzklausa, pavada un aizstāv viņu cieņu". Šie cilvēki vēlas atgriezties Baznīcā, "lai tiktu uzklausīti un cienīti bez bailēm būt nosodīti", - pausts asamblejas dokumentā.
Poligāmija
Ņemot vērā pieredzi, ar kuru dalījās daži Āfrikas sinodes locekļi, SECAM (Āfrikas un Madagaskaras bīskapu konferenču simpozijs) tiek aicināts veicināt teoloģisko un pastorālo izpēti par poligāmijas tēmu un pavadīt cilvēkus, kuri tuvojas ticībai poligāmiskās savienībās.
Digitālā kultūra
Gala dokumentā ir runa arī par digitālo vidi. Sinodes dalībnieki aicina "pievērsties mūsdienu kultūrai visās telpās, kurās cilvēki meklē jēgu un mīlestību, tostarp mobilajos telefonos un planšetdatoros". To darot, ir svarīgi atcerēties, ka internets "var radīt arī kaitējumu un traumas, piemēram, iebiedēšanu, dezinformāciju, seksuālu izmantošanu un atkarību". Tāpēc ir steidzami jāapsver, "kā kristīgā kopiena var atbalstīt ģimenes, nodrošinot, ka interneta telpa ir ne tikai droša, bet arī garīgi noderīga".
