Sakramenti un tiesības, kas paredzētas transseksuālām un homoseksuālām personām

Vatican News

Atbildot uz vēstuli, ir publicēts Ticības mācības dikastērija dokuments, saskaņā ar kuru transseksuālām personām, tajā skaitā tām, kuras pieņem hormonu preparātus, vai ir izdarījušas ķirurģisku iejaukšanos ar mērķi pārveidot dzimumu, būs ļauts pieņemt Kristības Sakramentu. Tāpat to varēs pieņemt homoseksuālu personu bērni, kuri ir dzimuši no surogātmātes. Dokumentu ir parakstījis Ticības mācības dikastērija prefekts Viktors Manuels Fernandezs un šī gada 31. oktobrī apstiprinājis pāvests Francisks.

Kas attiecas uz transseksuālas personas Kristību, minētais dikastērijs atbild ar “jā”, taču ar nosacījumu, ka šī Sakramenta pieņemšana neraisa publisku skandālu un dezorientāciju ticīgajos. Tiek pieprasīts arī, lai gan pieaugušie, gan bērni un pusaudži “tiktu labi sagatavoti un atvērti” tā pieņemšanai.

Ticības mācības dikastērijs atgādina, ka tad, ja Kristības Sakraments “tiek saņemts bez smagu grēku nožēlas, subjekts nesaņem svētdarošo žēlastību, lai arī saņem sakramentālo zīmogu”, kas ir neizdzēšams un kas “vienmēr paliek kristietī kā pozitīva atvērtība pret žēlastības saņemšanu”. Citējot svēto Akvīnas Tomu un svēto Augustīnu, dikastērijs norāda, ka Kristus turpina meklēt grēcinieku un kad grēks tiek nožēlots, saņemtais sakramentālais raksturs tūlīt ļauj saņemt arī žēlastību. Tāpēc pāvests Francisks vairākkārt ir atgādinājis, ka Baznīca nav muita un jo sevišķi gadījumos, kas attiecas uz Kristību, tai nevajadzētu aizvērt durvis nevienam.

Transseksuālai personai problemātiskāk ir kļūt par krusttēvu, vai krustmāti kristāmajam. Ticības mācības dikastērija dokumentā teikts, ka “noteiktos apstākļos tas ir pieļaujams”, bet tiek atgādināts, ka šis uzdevums nenozīmē tiesības, tāpēc “pastorālā piesardzība prasa, lai netiktu pieļauta skandāla iespējamība, nepamatotas leģitimizācijas, vai dezorientācija ekleziālās kopienas izglītības jomā”.

Savukārt, nepastāv problēmas transseksuālai personai būt par liecinieku laulības noslēgšanā, jo “šobrīd spēkā esošajās universālajās kanontiesībās nekas to neliedz”.

Otra dokumenta daļa attiecas uz homoafektīvām personām. Tās var figurēt kā vecāki bērnam, ko ir nolemts nokristīt, arī tad, ja bērns ir adoptēts, vai piedzimis ar citādu metožu palīdzību, tādu, kā surogātmātes izmantošana. Ticības mācības dikastērijs atbild: “lai bērns tiktu nokristīts, ir jābūt pamatotai cerībai, ka viņš tiks izglītots katoliskajā ticībā”.

Dokumentā ir aplūkota arī homoseksuālā kopdzīvē dzīvojošas personas iespēja būt par Kristības saņēmēja krusttēvu, vai krustmāti. Tiek prasīts, lai šī persona “dzīvo saskaņā ar ticību un ar uzdevumu, ko gatavojas uzņemties”.

Atšķirīgs gadījums ir divu homoafektīvu personu kopdzīve, kas nav vienkārša kohabitācija, bet gan stabilas un deklarētas attiecības, latīniski “more uxorio”, kas ir atzītas kopienā. Ticības mācības dikastērijs aicina ievērot piesardzību, lai “aizsargātu Kristības Sakramentu un jo īpaši, tā pieņemšanu, kas ir dārgs labums, jo ir nepieciešams pestīšanai”. Tiek atgādināts, ka ir nepieciešams “ievērot reālo vērtību, ko ekleziālā kopiena piešķir krusttēva un krustmātes uzdevumiem, lomu, kas tiem ir kopienā un viņu izrādīto attieksmi pret Baznīcas mācību”. Visbeidzot, tiek ieteikts iespējas gadījumā izvēlēties “citu personu no ģimenes loka, kas varētu kalpot par garantu korektai katoliskās ticības nodošanai kristāmajam”.

Ticības mācības dikastērijs neliek šķēršļus “homoafektīvai un homoseksuālā kopdzīvē dzīvojošai personai” kļūt par laulību liecinieku.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte