Pāvests: reliģijas ir aicinātas sargāt Dieva radību
Silvija Krivteža - Vatikāns
Romas bīskaps pateicās Al-Azharas imamam Ahmedam al Tajibam par izrādīto sirsnību, Musulmaņu Vecajo padomei par tikšanos pirms gada, kā arī ANO Vides programmai (UNEP) un visiem partneriem, kas organizēja un atbalstīja "Ticības paviljona" izveidi.
Pāvests norādīja uz tikšanās nozīmi. Ir ļoti svarīgi, lai mēs, ticīgie, neatkarīgi no pastāvošām atšķirībām, satiktos kā brāļi un māsas cilvēcībā, kā ticības cilvēki, un atgādinātu sev un visai pasaulei, ka mums, kā šīs zemes svētceļniekiem ir pienākums aizsargāt mūsu kopējās mājas. Reliģijas, kas ir cilvēces sirdsapziņa, mums atgādina, ka mēs esam mirstīgas būtnes, kuras ilgojas pēc mūžīgā. Tā ir taisnība, ka mēs esam mirstīgi un esam ierobežoti, bet aizsargāt dzīvību nozīmē arī pretoties nesavaldīga patēriņa mānijai, kas plosa planētu. Tā rodas tad, kad cilvēks sevi uzskata par pasaules kungu; kad, dzīvojot tā, it kā Dieva nebūtu, viņš ļauj sevi aizraut ar pārejošām lietām. Tad cilvēks, tā vietā, lai izmantotu tehnoloģiju, ļauj tai valdīt pār sevi, "padara sevi par preci", kļūst vienaldzīgs, nespējīgs raudāt un būt līdzcietīgs, viņš paliek tikai pats ar sevi un, paceļot sevi pāri morālei un apdomībai, iet tik tālu, ka iznīcina pat to, kas ļauj viņam dzīvot. Tāpēc klimata drāma ir arī reliģiska drāma, jo tās saknes meklējamas radības lepnībā par savu pašpietiekamību. Bet "radība [...] bez Radītāja iet bojā" (Gaudium et spes, 36). Lai šis "Ticības paviljons" kļūst par satikšanās vietu, kur reliģijas, pravietiski liecinot par transcendences nepieciešamību, stāstītu mūsdienu pasaulei par brālību, cieņu un rūpēm vienam par otru, nekādā veidā neattaisnojot radības apspiešanu (sk. Dokumentu par cilvēku brālību pasaules mieram un līdzāspastāvēšanai, Abū Dabī, 2019. gada 4. februāris).
Tas mūs noved pie vēl vienas šī paviljona un reliģiskās ticības tēmas – sadarbības, – turpinot uzrunu, teica Francisks. – Šodien ir steidzami jādarbojas kopā ekoloģijas jomā, taču nepietiek tikai ar lielāku ekonomisko resursu piešķiršanu: mums ir jāmaina dzīvesveids, jāpieņem vienkāršības un brālīguma stils. Tas ir nepieciešams arī reliģijām, kuras ir aicinātas audzināt cilvēkus kontemplācijai, jo radība ir ne tikai aizsargājama sistēma, bet arī dāvana, kas jāpieņem un jāsargā. Pasaule bez kontemplācijas var kļūt par piesārņotu vietu, kas pastāvīgi noraidīs cilvēkus un radīs atkritumus. Pasaule bez lūgšanas runās daudz, tā dzīvos tikai materiālismā, ko veido nauda un ieroči.
"Šajā kontekstā mēs apzināmies, cik miers ir saistīts ar radības aizsardzību: mēs visi redzam, kā kari un konflikti iznīcina vidi un sašķeļ tautas, apgrūtinot vienprātīgu iesaistīšanos kopīgu jautājumu risināšanā, piemēram, planētas aizsardzībā. Mājās varam dzīvot, ja tajās valda miera atmosfēra. Tāpat ir ar mūsu Zemi, kas vienojas ar bērnu un nabadzīgo saucieniem, lai kopīgs lūgums sasniegtu debesis: un tas ir miers! – teica pāvests. – Miera veicināšana ir arī reliģiju uzdevums. Lai ar darbiem netiek noliegts tas, kas tiek izteikts ar muti: lai mēs ne tikai runātu par mieru, bet skaidri nostātos pret tiem, kas, uzdodoties par ticīgajiem, kurina naidu un nepretojas vardarbībai. Brāļi un māsas, lai Visvarenais svētī mūsu sirdis, lai mēs būtu miera veidotāji un radības aizstāvji. Paldies!"
