Ticības doktrīnas dikastērijs precizē "Fiducia supplicans" piemērošanu

Vatican News

Paziņojumu, kura pilnais teksts ir pieejams šeit, ir parakstījis minētā dikastērija prefekts, kardināls Viktors Manuels Fernandezs, un tā sekretārs, pr. Armando Mateo. Pagājušā gada 18. decembrī Ticības doktrīnas dikastērijs izdeva deklarāciju Fiducia supplicans par svētību nozīmi, uzreiz izraisot dažādas reakcijas gan no atsevišķu bīskapu, gan bīskapu konferenču puses. Tāpēc divas nedēļas pēc šīs deklarācijas publicēšanas dikastērijs atgriežas pie tās temata, izdodot paziņojumu medijiem.

Paziņojumā norādīts, ka deklarācijas saturs ir skaidrs un tradicionālā mācība par laulību un seksualitāti nemainās. Katoļu Baznīca aizvien par likumīgām atzīst tikai vīrieša un sievietes, kurus vieno laulības saites, seksuālās attiecības. “Acīmredzot”, lasām paziņojumā presei, “nav iemesla doktrināli distancēties no šīs deklarācijas vai uzskatīt to par ķecerīgu, pretēju Baznīcas Tradīcijai vai zaimojošu”.

Dokumentā Fiducia supplicans, kā zināms, runa ir tikai par svētībām, tas ir, ar to tiek pavērta iespēja dot vienkāršu un īsu pastorālo svētību (kas nav ne liturģiskā, ne rituālā svētība) pāriem, kas atrodas tā sauktajās “neregulārajās” attiecībās. Tātad, pasvētīt drīkst pāri, nevis viņu savienību. Paziņojumā tiek precizēts, ka “runa ir par svētībām, kam nav nekādas liturģiskās formas un kas neattaisno situāciju, kādā šie cilvēki dzīvo”.

Ticības doktrīnas dikastērija prefekts un sekretārs atzīst, ka tamlīdzīgi dokumenti “to praktiskajos aspektos var prasīt vairāk vai mazāk laika to piemērošanai atkarībā no vietējā konteksta” un katras diecēzes bīskapa skatījuma. “Dažviet nebūs grūtību piemērot tos tūlīt, savukārt citviet nevarēs neko ieviest tik ilgi, kamēr tiks veltīts viss nepieciešamais laiks to izpētei un interpretācijai”. Katram vietējam bīskapam ir tiesības “lemt in loco, tas ir, konkrētajā vietā, ko viņš pazīst labāk par visiem citiem, jo tas ir viņa ganāmpulks. Piesardzība un nepieciešamība ņemt vērā vietējo Baznīcas un kultūras kontekstu varētu pieļaut dažādas piemērošanas modalitātes, taču ne pilnīgu vai galīgu šīs priesteriem piedāvātās iespējas noliegšanu”.

Kas attiecas uz bīskapu konferenču ieņemto nostāju, jāņem vērā vietējās situācijas. “Vairākās valstīs”, lasām paziņojumā, “pastāv ļoti nopietni kultūras un pat tiesiskie aspekti, kas prasa laiku un tādas pastorālas stratēģijas, kas pārsniedz īstermiņa mērķus. Ja ir spēkā likumi, saskaņā ar kuriem homoseksualitātes atzīšana vien tiek sodīta ar ieslodzījumu un dažos gadījumos ar spīdzināšanu un pat nāvi, tad ir pašsaprotami, ka svētīšana būt neprātīga rīcība. Ir skaidrs, ka bīskapi nevēlas pakļaut homoseksuālas personas vardarbībai. Joprojām ir svarīgi, lai šīs bīskapu konferences neatbalstītu tādu doktrīnu, kas atšķirtos no Deklarācijā izklāstītās un pāvesta parakstītās un apstiprinātās doktrīnas, jo tā ir mūžsenā doktrīna, bet lai drīzāk piedāvā izpētes un izvērtēšanas iespēju, lai tādējādi tamlīdzīgā situācijā varētu rīkoties ar pastorālu piesardzību”.

Paziņojumā tiek norādīts, ka deklarācijas Fiducia supplicans “īstā novitāte” pastāv nevis tanī, ka tiktu pavērta iespēja svētīt pārus neregulārās situācijās, bet – aicinājumā saskatīt atšķirību starp dažāda veida svētībām: “liturģiskajām jeb rituālajām” un “spontānajām jeb pastorālajām svētībām”. Tajā izskan aicinājums aizvien dziļāk apzināties, ka “ar ritu nesaistītās svētības nav ne cilvēka, ne pāra, kas tās saņem, konsekrācija, ne arī viņu darbību attaisnošana, tās nav arī viņu dzīvesveida apstiprinājums”.

Turpinājumā tiek sniegts vienkāršs piemērs, kā izskatās šāda īsā ar ritu nesaistītā svētība. Paziņojumā teikts, ka šādām “pastorālajām” svētībām īpaši ir jābūt “ļoti īsām”. Runa ir par dažām sekundēm, un šādas svētības laikā netiek lietots nekāds rits, ne svētību rituāls. Runa ir par gadījumiem, kad pie priestera pienāk divi cilvēki un palūdz svētību. Viņi vienkārši lūdz, lai Kungs viņiem dāvā mieru, veselību vai kādus citus labumus. Tai pat laikā cilvēki lūdz, lai Kungs viņiem palīdz “dzīvot uzticīgi Kristus Evaņģēlijam un lai Svētais Gars atbrīvo” viņus “no visa tā, kas nesaskan ar Dieva gribu un no visa, kam ir vajadzīga šķīstīšana”. Paziņojumā tiek uzsvērts, ka “ar šādu vienkāršo un īso svētību netiek attaisnots nekas tāds, kas ir morāliski nepieņemams. Tā, protams, nav laulāšana, bet tā nav arī kaut kā apstiprināšana vai atzīšana. Tā ir nekas cits kā garīgā gana atbilde diviem cilvēkiem, kuri lūdz Dieva palīdzību. Tāpēc šajā gadījumā gans neizvirza nosacījumus un netiecas zināt neko par šo cilvēku intīmo dzīvi”. Paziņojuma noslēgumā tiek piebilsts, ka šāda svētība nekādā gadījumā nav “absolūcija” jeb grēku piedošana, jo “tai nav nekāda sakara ar sakramentu kā tādu vai ritu”. Tā ir vienkārši “pastorālās tuvības” izpausme.