Pontifikālajai Vēstures zinātņu komitejai - 70
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs atzinīgi novērtēja dialoga garu, kāds valda komitejas locekļu starpā, sadarbību ar citu disciplīnu pārstāvjiem, tādējādi izvairoties no mentālas un institucionālas aizvērtības. “Iedrošinu jūs saglabāt šo bagātinošo attieksmi, kas sastāv no nemitīgas un uzmanīgas uzklausīšanas un ir brīva no jebkādas ideoloģijas, jo ideoloģijas nogalina,” teica Francisks. Viņš atgādināja to, ko bija teicis, tiekoties ar Pontifikālo Vēstures zinātņu komiteju pirms 10 gadiem, proti, “sadarbojoties ar pētniekiem no citām kultūrām un reliģijām, ir iespējams sniegt vērtīgu ieguldījumu dialogā starp Baznīcu un mūsdienu pasauli”.
Baznīcas un vēsturnieku mijiedarbību pāvests uzlūkoja “tuvības” gaismā, atgādinot, ka starp Baznīcu un vēsturi pastāv dzīvas attiecības. Pāvests Pāvils VI, 1967. gadā uzrunājot Starptautiskās Vēstures zinātņu komitejas ģenerālasamblejas locekļus, ir norādījis, ka Baznīcas un vēsturnieku privileģēts saskarsmes punkts ir kopīgi “patiesības meklējumi” un kopīgs “kalpojums patiesībai”. Pāvests Francisks šodien atzīmēja, ka Baznīca soļo vēsturē līdzās katra laika sievietēm un vīriešiem. Tā nepieder nevienai partikulārai kultūrai, bet pazemīgi un drosmīgi sludinot Evaņģēliju, vēlas dzīvināt katras kultūras sirdi, lai kopā veidotu “tikšanās civilizāciju”. Savukārt, “kārdinājums būt individuālistiski pašpietiekamiem un turēties pie sava ideoloģiska skatījuma, vairo “sadursmju anti-civilizāciju”,” norādīja Francisks. Viņš pauda gandarījumu, ka Pontifikālā Vēstures zinātņu komiteja savos 70 pastāvēšanas gados ir spējusi pretoties šiem kārdinājumiem un ar dedzības un studiju palīdzību k alpot nelokāmai un harmoniskai vienotībai, kādu Svētais Gars mums rāda Vasarsvētkos.
Pāvests novēlēja, lai pētniecības darbs vēsturniekus dara par “cilvēcības skolotājiem” un “cilvēces kalpiem”. Viņš deva tiem savu apustulisko svētību un aicināja palūgties par sevi.
