Studenti no Amerikas sarunājas ar Sinodes dalībniekiem
Linda Bordoni - Vatikāns
Ar studentiem tikās kardināli Mario Grehs un Žans Klods Hollerihs, māsa Letīcija Salazara un Braunsvilas diecēzes bīskaps no Teksasas Daniels Floress. Kā iet sinodālo ceļu mūsdienu pasaulē – tāds bija sarunu galvenais temats.
Pirmo jautājumu uzdeva studente no Trinidades un Tobago Asija Čana. Viņa vispirms pastāstīja par grūtībām paust savu ticību atšķirīgā kultūrā un jautāja, kā Baznīca nākotnē varētu uzlabot konsultācijas, lai tiktu uzklausītas vairākas balsis. Kardināls Grehs, atzīstot to par izaicinājumu un pastāstot, ka pašreizējam Baznīcas sinodālajam procesam nav precedentu uzklausīšanas ziņā, atzīmēja, ka, neraugoties uz to, ka joprojām ir daudz darāmā, šī Sinode ir iesaistījusi daudz vairāk cilvēku, salīdzinot ar iepriekšējām. “Sinodē par ģimeni piedalījās tikai 80 no 114 Bīskapu konferencēm,” viņš atgādināja, “bet šoreiz 112 no 114 konferencēm iepazīstināja ar saviem ziņojumiem. Tas nozīmē, ka liela daļa cilvēku tika uzklausīta.”
Bez tam, kardināls Grehs dalījās novērojumā, ka šoreiz vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku piedalījās digitālajā platformā. Tātad, “dalība ir ļoti laba un nākotnē tā solās būt vēl labāka,” viņš teica. Sinodes dalībnieks atzina, ka “būtiska ir uzklausīšana”, pie tam, ne tikai uzskatu, bet arī Svētā Gara uzklausīšana procesā, kas “Baznīcai palīdzēs kļūt sinodālākai, radot tikšanās kultūru, kas sakņojas gan Dieva, gan cilvēku uzklausīšanā.”
Venecuēliete Alehandra, kas ir izaugusi Tuvajos Austrumos, Sinodes dalībniekiem pajautāja, kāpēc jauniešiem, kuri nav iesaistījušies Baznīcas dzīvē, būtu jāinteresējas par sinodalitāti un kā Baznīca varētu pavērt izvēršanās iespējas tiem, kas jūtas ievainoti. Kardināls Hollerihs uzsvēra, cik svarīgi mūsdienu polarizētajā pasaulē ir uzklausīt cilvēkus un ne tikai viņu domas vien. Piemēra pēc viņš pieminēja uzskatu sadursmi, kas šobrīd ir vērojama Amerikas Savienotajās Valstīs, un teica, ka “polarizācija kā domāšanas veids ir ļoti tāls no sinodalitātes”. “Tas ir tāpat kā digitālajā pasaulē, kur tu seko tikai tiem cilvēkiem, kuru domas līdzinās tavējām, bet ja neesi vienisprātis, nonāc spēcīgā opozīcijā,” sacīja kardināls Hollerihs. “Taču,” viņš turpināja, “cilvēks, kurš domā citādi, nav tavs ienaidnieks, mēs esam daļa no tā paša cilvēciskuma. Ir jārod kopīgi risinājumi”. Baznīcā to izdarīt ir vieglāk, jo esam brāļi un māsas, mums ir viena Kristība. Domāju, ka Baznīca no tā var mācīties.” Kardināls Hollerihs izteica domu, ka “būtu skaisti, ja kristieši varētu atvērties citām ticībām un reliģijām, lai globāla brālīguma garā spētu diskutēt par lielajām mūsu pasaules problēmām”.
Sondra, studente no Sanfrancisko, izteica raizes par to, ka uzsvars uz pieredzi sinodālajā procesā varētu ietekmēt uzticību tradīcijai un patiesībai. Bīskaps Floress viņu iedrošināja, apgalvojot, ka sinodalitāte neapdraud Baznīcas misiju sludināt Evaņģēliju. Atzīstot, ka to cilvēku uzklausīšana, kuru uzskati atšķiras, ir izaicinājums, bīskaps norādīja, cik būtiski ir uzklausīt, lai saprastu realitāti, ar kuru šie cilvēki saskaras. Bez tam, bīskaps no Teksasas paskaidroja, ka Baznīca vienmēr ir bijusi “haotiska” institūcija, bet Svētais Gars tai palīdz būt vienotai. Sinodālais process palīdz padziļināt sapratni, neapdraudot Baznīcas fundamentālo mācību.
Jozefs, students no Jaunorleānas, kurš darbojas jauniešu pastorālās aprūpes jomā, jautāja, kādā veidā Sinode var pārveidot diskusijas konkrētos darbos. Atbildot, māsa Letīcija Salazara precizēja, kas ir sinodālā procesa pārveidojošā daba, atgādinot par svētā Ignācija no Lojolas aicinājumu dzīvot saskaņā ar Svētajiem Rakstiem tā, it kā mēs atrastos uz skatuves. “Sēdēt pie Sinodes dalībnieku galdiem ir spēcīga pieredze, kas veicina kopību un pārveidošanos,” viņa atzina. Māsa Letīcija novēlēja, lai studenti šo pieredzi ienes savās kopienās, padarot sinodalitāti par realitāti, saskaņā ar kuru dzīvot. Reliģiskā precizēja, ka sinodālais process nav “vienkārši teorētisks”, bet, ka “tas ir veids, kā izprast un kopā veidot vienu vienotu Baznīcu.”
Kas notiks pēc šīs Sinodes? Māsa Letīcija novēlēja, lai tā turpinātos visā Baznīcā. “Tas ir veids, kā rast Jēzu citam citā, tā nav ideja, bet gan Dieva gribas izprašana un darbošanās kopā,” viņa teica. Māsa no San Bernardino diecēzes piebilda, ka “sinodalitāte ir maigs un respektējošs Labās Vēsts sludināšanas veids”.
Fabio no Salvadoras, kurš studē teoloģiju, pajautāja, kā sinodalitāti var veicināt semināri un teoloģijas skolas. Atbildi sniedza bīskaps Floress, iedrošinot teologus un semināristus ievērot cilvēku reālo situāciju. Viņš uzsvēra arī, ka svarīgi ir iziet no akadēmiskās vides, lai izjustu to cilvēku dzīvi, kuri atrodas sabiedrības malā. Kardināls Grehs, savukārt, piebilda, ka semināri un teoloģiskās programmas ir jāizvērtē caur sinodālo prizmu. Viņš aicināja studentus un teologus sniegt ieguldījumu diskusijās par šo tematu un uzsvēra, ka sinodalitātei ir jāatspoguļojas katrā Baznīcas formācijas līmenī.
Mika no Sinsinati vēlējās zināt, kā Baznīca var atbalstīt lajus starpreliģiju dialoga veicināšanā un kādu mācību no sinodalitātes var gūt citas reliģiskās tradīcijas. Kardināls Hollerihs pieminēja Japānas pieredzi, kur viņš lasīja lekcijas dažādu reliģiju studentiem un pastāstīja, ka šīs tikšanās viņam ir palīdzējušas atzīt, ka Dievs jau ir klātesošs visās kultūrās un reliģijās. Luksemburgas arhibīskaps uzsvēra, ka sinodalitāte pasaulei var mācīt to, ka reliģijai nevajadzētu būt par konflikta avotu, bet gan par ceļu pie lielāka brālīguma. Kardināls aicināja Baznīcu “darboties kopā ar citām ticības tradīcijām, lai, kā kopīgā misijā vienoti brāļi un māsas, stātos pretim globālajiem izaicinājumiem, tādiem, kā sociālais un ekoloģiskais taisnīgums.”
Tikšanās noslēgumā studenti no Ziemeļamerikas Sinodes dalībniekiem pasniedza savdabīgu mākslas darbu – mozaīku, kurā attēlotas lūgšanas un jautājumi, kas viņiem ir radušies savas uzturēšanās laikā Romā.
Tulkoja un publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte