Pāvests Romas kūrijai: runāt par citiem tikai labu, nevis sliktu
Silvija Krivteža - Vatikāns
"Meklējot pārdomu tēmu, kas atbilstu Romas kūrijai, šogad esmu izvēlējies aspektu, kas, manuprāt, labi iederas Iemiesošanās noslēpumā. Es izvēlējos tēmu: runāt labu un nerunāt sliktu par citiem. Šis jautājums skar mūs visus – bīskapus, priesterus, konsekrētos, lajus – un attiecībā uz to mēs visi esam vienlīdzīgi, jo visi esam cilvēki," sacīja pāvests.
Francisks skaidroja, ka runāt labu un nerunāt sliktu, ir pazemības izpausme, un tieši pazemība ir būtiska Iemiesošanās noslēpuma iezīme. Baznīca dzīvo priecīgā un brālīgā harmonijā tādā mērā, kādā tās locekļi iet pazemības ceļu.
Vēstulē romiešiem svētais Pāvils mudina: "Svētījiet, bet nelādiet" (Rom 12,14). Šos vārdus varam interpretēt šādā veidā: "Runājiet labu un nerunājiet sliktu" par citiem, mūsu gadījumā par cilvēkiem, kas strādā ar mums birojā, par priekšniekiem, par kolēģiem, par visiem," uzsvēra Francisks.
Pazemības ceļš: sevis apsūdzēšana
Tāpat kā pirms 20 gadiem Buenosairesas diecēzes sanāksmes dalībniekus, tā arī šodien pāvests aicina visus ticīgos veikt pazemības ceļu, praktizēt sevis apsūdzēšanu, saskaņā ar seno garīgo skolotāju, īpaši Doroteja no Gazas, mācību. "Jā, tieši no Gazas, vietas, kas tagad ir sinonīms nāvei un iznīcībai, bet kas ir sena pilsēta, kur kristietības pirmajos gadsimtos uzplauka klosterdzīve, dāvājot Baznīcai daudzus svētos. Dorotejs bija viens no tiem. Šodien viņa skolā arī mēs varam mācīties pazemību, sevis apsūdzēšanu, lai nerunātu sliktu par savu tuvāko," Romas kūrijas darbiniekiem teica Svētais tēvs.
Uzrunā Francisks norādīja, ka sevis apsūdzēšana ir pamatnostāja, kurā pieņemam lēmumu pateikt "nē" individuālismam un "jā" kopienai. Tie, kuri praktizē šo tikumu, kļūst brīvi no aizdomām un neuzticības un atstāj vietu Dieva darbībai.
Kāds ir šī garīgā stila pamats? Tā ir iekšēja pazemība. Pazemīga sirds pazemojas, tāpat kā Jēzus, kuru šajās dienās kontemplēsim silītes priekšā.
Ko Dievs dara, redzot ļaunuma nospiesto cilvēci? Vai Viņš iestājas ar savu taisnību un nes nosodījumu no augšas? Tieši tā Viņu gaidīja pravieši līdz pat Jānim Kristītājam. Bet Dievs ir Dievs, Viņa domas nav mūsu domas, Viņa ceļi nav mūsu ceļi (Is 55,8). Viņa svētums ir dievišķs, un tāpēc mums tas nereti šķiet paradoksāls. Visaugstais sevi pazemina, kļūst mazs kā sinepju graudiņš. Neredzams. Viņš uzņemas uz sevis lielo, nepanesamo pasaules grēka masu.
Šai Dieva kustībai atbilst cilvēka sevis apsūdzēšana. Tā ir ne tikai morāla, bet arī teologāla rīcība; tā ir Dieva dāvana, Svētā Gara darbs, un mūsu ziņā ir atļaut, padarīt Dieva kustību par savu, uzņemt Viņu, kā to darīja Jaunava Marija.
Dārgie brāļi un māsas, Vārda iemiesošanās noslēpums atklāj, ka Dievs mūs nav nolādējis, bet gan svētījis, ka Viņā nav atriebības, bet tikai un vienmēr svētība. Svētais Pāvils Vēstulē efeziešiem raksta: "Lai slavēts Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs Kristū svētījis visādā garīgā svētībā debesīs" (1,3).
Lūk, tas ir mūsu labās runas pamats: mēs esam svētīti un kā tādi mēs varam svētīt citus.
Pāvests skaidroja, ka mums jābūt iegremdētiem šajā noslēpumā, pretējā gadījumā riskējam kļūt par sausiem kanāliem, kas vairs nesatur nevienu ūdens pilienu. Un darbs birojā bieži vien var likties neauglīgs un ilgtermiņā varam izdegt, ja neuzlādēsim sevi ar pastorālo kalpojumu, sirsnīgiem tikšanās brīžiem, draudzīgām attiecībām. Tāpēc katru gadu mums jāveic garīgie vingrinājumi, lai iegremdētos Dieva žēlastībā. Ļaujiet sevi "piesūcināt" Svētajā Garā, kurā katrs no mums ir vēlams un mīlēts "no paša sākuma". Ja mūsu sirds ir iegrimusi šajā svētībā, mēs varam svētīt citus, pat tos, kuri mums šķiet nesimpātiski, kuri pret mums ir izturējušies slikti.
Svētības nesēji
Māsas un brāļi, raugoties uz Jaunavu Mariju, Baznīcas tēlu un paraugu, pārdomāsim darbības runāt labu ekleziālo dimensiju. Baznīcā, kas ir Dieva svētības zīme un instruments cilvēcei, mēs visi esam aicināti kļūt par svētības nesējiem.
Iedomāsimies Baznīcu kā lielu upi, kas sazarojas tūkstošos mazākās upēs un strautos – līdzīgi kā Amazones baseinā –, lai apūdeņotu visu pasauli ar Dieva svētību, kas izplūst no Kristus Lieldienu noslēpuma.
Iemiesošanās noslēpumā Dievs katru cilvēku, kas ienāk šajā pasaulē, svētī nevis ar dekrētu, bet caur Jēzus miesu, svēto Jēru, kas dzimis no svētītās Marijas (Sv. Anselms, 52. sprediķis).
Pāvests atzina, ka viņam patīk domāt par Romas kūriju kā par lielu darbnīcu, kurā ir daudz dažādu funkciju, bet tās visas darbojas vienam un tam pašam mērķim: runāt labu, izplatīt Dieva un Mātes Baznīcas svētību visā pasaulē.
Es domāju īpaši par "minutanta" (ierēdņa) apslēpto darbu, kurš birojā raksta vēstuli, lai slimais, māte, tēvs, ieslodzītais, vecāka gadagājuma cilvēks, bērns varētu saņemt pāvesta svētību un lūgšanu. Un kas tas ir? Vai tas nav svētības nesējs? Man stāstīja, ka kāds priesteris, kurš pirms daudziem gadiem strādāja Valsts sekretariātā, uz sava biroja durvīm bija uzlicis zīmīti ar uzrakstu: "Mans darbs ir pazemīgs, pazemots, pazemojošs". Tas, protams, ir pārāk negatīvs redzējums, bet tajā ir kaut kas reāls un kaut kas arī labs. Es teiktu, ka tas pauž Kūrijas darba stilu, kas būtu jāsaprot pozitīvā nozīmē: pazemība kā veids, kā runāt labu.
Dārgie draugi, ir labi domāt, ka ar savu ikdienas darbu, īpaši ar apslēptāko, katrs no mums var dot savu ieguldījumu Dieva svētības nešanā pasaulei. Taču mums ir jābūt konsekventiem šajā jautājumā: mēs nevaram rakstīt svētības un pēc tam runāt sliktu par savu brāli vai māsu. Tāpēc es novēlu, lai Kungs, kas dzimis mūsu dēļ pazemībā, palīdz mums vienmēr būt vīriešiem un sievietēm, kas runā labu. Visiem priecīgus Ziemassvētkus!