"Atbilde uz ieročiem nav citi ieroči". Atziņas, kas ietvertas pāvestu mācībā
Amedeo Lomonako - Vatikāns
“Ieroči,” apgalvoja pāvests Pāvils VI, ved pie “ļauniem sapņiem, vairo ļaunas jūtas, izsauc murgus, neuzticēšanos un bēdīgus nolūkus, prasa milzīgus izdevumus, apstādina solidaritātes plānus.”
Pāvestu vārdi daudzreiz ir pārspējuši vēsturisko kontekstu, kurā tie ir teikti, jo fokusējas ne tikai uz noteiktu laiku un precīzu kara notikumu, bet iekļaujas plašākā un atvērtākā apvārsnī. Viņu uzsaukumi izbeigt ieroču pielietošanu pārspēj laiku. Tie var attiekties uz pagātni, nākotni un visvairāk, uz tagadni. Patiešām, šajā mūsdienu fragmentā, arī šajā ērā, ko saviļņojusi kara plosīšanās ne tikai Ukrainā un Tuvajos Austrumos vien, pāvestu teiktajam par ieroču lietošanu un uzglabāšanu vajadzētu rast dzirdīgas ausis. Tās ir balsis ar nezūdošu aktualitāti, kas cilvēku aicina atteikties no brāļu nogalināšanas loģikas un dzīvot brāļu mīlestībā.
Taisnības ceļi nav ieroču ceļi. Kad pasaule atrodas kara priekšā, ar armiju, kas gatava izmantot bruņojumu, pāvestu vārdi kļūst par miera saucienu. 1939. gada septembrī vācu karaspēks pārkāpa Polijas robežu, uzsākot II Pasaules karu. Dažas dienas pirms tam, 24. augustā, pāvests Pijs XII radiovēstījumā vērsās pie tautām un to valdībām ar šādiem vārdiem:
“Ar prāta, nevis ieroču spēku ceļu sev atbrīvo taisnība. Impērijas, kas nav balstītas uz taisnību, nav Dieva svētītas. Politika, kura atsakās no morāles, nodod pašus tās veidotājus. Briesmas ir tuvu, bet vēl ir laiks. Nekas nav zaudēts ar mieru, bet viss var tikt pazaudēts ar karu. Lai cilvēki atgriežas pie sapratnes. Lai viņi atsāk sarunas. Veicot sarunas ar labo gribu un ar savstarpēju tiesību respektu, varēs apjaust, ka ar godīgām un faktiskām sarunām, iespējams panākt godpilnus panākumus.”
Vēstures gaitā pāvestu vārdi ir kļuvuši par rūpju pilnu liecību, kas nodota vēsturei. Pāvests Jānis XXIII, atsaucoties uz saviem priekšgājējiem, 1961. gada 10. septembrī, pamudinot visu pasauli dzīvot saskaņā, ar radiovēstījuma starpniecību aicināja atcerēties savam laikam tuvāko pāvestu apelācijas, sākot no Pija X aicinājumiem I Pasaules kara priekšā līdz Benedikta XV enciklikai “Pacem, Dei Munus pulcherrimum”; no Pija XI atgādinājuma par to, ko nozīmē patiess miers, līdz jau minētajai Pija XII uzrunai 1939. gada 24. augustā. Pāvests Jānis XXIII atgādināja, ka šie spēcīgie, bet vienmēr tēvišķie aicinājumi visai pasaulei ir adresēti, lai tā izvairītos no briesmām, kamēr vēl ir laiks. “Miera ceļi ir Dieva ceļi un patieso iekarojumu ceļi,” sacīja Jānis XXIII.
Pāvesta Jāņa XXIII radiovēstījuma sagatavošanā piedalījās viens no viņa vistuvākajiem līdzstrādniekiem Džovanni Batista Montini, kurš vēlāk, pēc ievēlēšanās Pētera pēcteča amatā, pieņēma Pāvila VI vārdu. Laikā, kad pasauli atkal saviļņoja draudošie aukstā kara vēji, kas 1962. gadā līdz ar raķešu krīzi Kubā draudēja izsaukt III Pasaules karu, Pāvils VI vērsās pie valstu vadītājiem. 1965. gada 4. oktobrī, uzrunā Apvienotajām nācijām, viņš sacīja:
“Ja vēlaties būt brāļi, ļaujiet no savām rokām izkrist ieročiem. Nav iespējams mīlēt ar nāvi nesošiem ieročiem, kas satverti plaukstā. Briesmīgie ieroči, jo īpaši, tie, ko jums ir devusi mūsdienu zinātne, vēl pirms nest upurus un atstāt drupas, ved pie ļauniem sapņiem, vairo ļaunas jūtas, izsauc murgus, neuzticību un bēdīgus nodomus, prasa milzīgus izdevumus, apstādina solidaritātes plānus un labos darbus, falsificē tautu psiholoģiju. Kamēr cilvēks paliek vāja, mainīga un reizē ļauna būtne, kādu to bieži redzam, aizsardzības ieroči, diemžēl, būs nepieciešami; bet, jūs, kas esat drosmīgi un varonīgi, domājiet par to, kā garantēt starptautiskās dzīves drošību bez ķeršanās pie ieročiem. Tas ir ļoti cēls mērķis, kuru no jums gaida tautas, un tas ir jāpanāk!”
Ieroči cilvēku padara aklu. 1991. gadā pasaules televīziju tiešraidēs un reportāžās bija iespaidīgi redzēt ieroču daudzumu, kāds tika izmantots karā Persijas jūras līcī. Pāvests Jānis Pāvils II 1991. gada 2. februārī pie Dieva pacēla šādu lūgšanu par mieru, lai tiktu apklusināts ieroču troksnis:
“Pieņem, Tēvs,
lūgumu, kas no visas Baznīcas
kopā ar Mariju, Miera Karalieni
paceļas pie Tevis,
izlej pār visu nāciju vadītājiem
vienotības un saskaņas,
mīlestības un miera Garu,
lai visas robežas drīz sasniedz
gaidītā ziņa, ka ir beidzies karš!
Un apklustot ieroču troksnim
Visā zemē skan brālības un miera dziesmas.”
Ieroči nocietina cilvēka sirdi un dzīšanās pēc bruņošanās valdībām liek nemitīgi paaugstināt to daudzumu, apgādāt armiju ar šaujamieročiem, vēlāk ar tankiem, ar droniem, kara lidmašīnām un arī atombumbām. Karam ir vajadzīgs arvien spēcīgāks bruņojums. Bruņošanās loģikas atbalstītāji uzskata, ka ir vajadzīgi aizvien izsmalcinātāki ieroči arī, lai neļautu izcelties konfliktam. Ieroči, tajā skaitā tā saucamie “snaudošie”, taču tūlīt pieejamie, agrāk, vai vēlāk var tikt iedarbināti. Lai garantētu mieru, nevajag panākt spēka līdzsvaru starp armijām, bet gan iztukšot arsenālus. Uz to ir norādījis pāvests Benedikts XVI, atbildot uz žurnālistu jautājumiem lidojuma laikā uz Libānu 2012. gada 14. septembrī:
“Vēlos teikt, ka beidzot ir jāapstādina ieroču imports, jo bez ieroču importa karš nevarētu turpināties. Tā vietā, lai importētu ieročus, kas ir smags grēks, ir jāimportē idejas un miers, ir jāattīsta radošums, jārod risinājumi, lai pieņemtu katru viņa atšķirībās; tātad, pasaulē ir jādara redzams respekts pret reliģijām un starp tām, respekts pret cilvēku kā Dieva radību, tuvākmīlestība kā fundamentāls visu reliģiju nosacījums.”
Ieroči sēj nāvi un iznīcina arī to, ko ir radījis Dievs. II Pasaules kara laikā tie nodarīja lielus postījumus dabai, tajā skaitā piesārņoja vidi, iznīcināja ekosistēmas un saindēja zemi un ūdeni. Tas ir pretstatā ar to, ko enciklikā “Laudato si” izceļ pāvests Francisks, pasvītrojot, ka risks var kļūt milzīgs, ja tiek domāts par atomieročiem un bioloģiskajiem ieročiem. Nemitīga dzīšanās pēc ieročiem nevar garantēt mierīgu nākotni. Tas ir viens no atslēgas vārdiem uzrunā, ko Francisks teica pie Hirosimas Miera memoriāla sava apustuliskā ceļojuma laikā Japānā 2019. gadā: “Atomenerģijas izmantošana kara mērķiem ir amorāla, tāpat kā amorāli ir glabāt atomieročus”.
Karš ir briesmonis un ieroči ir tā instrumenti. 2021. gada 10. marta Vispārējā audiencē Francisks runāja tieši par šo “muskuļoto gigantu”, kuram nav sirds, bet kurš katru gadu tiek barots ar milzīgiem militāriem izdevumiem un kurš turpina “plosīt cilvēci”:
“Karš vienmēr ir briesmonis, kurš mainoties laikmetiem, pārveidojas un turpina plosīt cilvēci. Taču atbilde uz karu nav vēl viens karš, atbilde uz ieročiem nav citi ieroči. Es vienmēr esmu jautājis: kurš pārdeva ieročus teroristiem? Kurš šodien pārdod ieročus teroristiem? Tas ir jautājums, uz kuru vēlos, lai kāds atbildētu. Atbilde nav karš, bet atbilde ir brālīgums. Tas ir izaicinājums daudziem reģioniem, kur notiek konflikti un galu galā tas ir izaicinājums visai pasaulei: brālīgums. Vai mēs spēsim nodibināt brālīgumu savā starpā, veidot brāļu kultūru, vai arī turpināsim ar Kaina uzsākto loģiku, karu? Ir vajadzīgs brālīgums, brālība.”
Šajā laikmetā, ko iezīmē cīņa starp gaismām un ēnām, starp mākslīgo intelektu un aizvien lielākām bailēm, daži “eksperti” vēlas izmantot šīs tehnoloģijas militārajā jomā. Pēc tam, kad cilvēks jau ir tik plaši pierādījis, cik lielu postu nes ieroči, uz kara skatuves ir gatavs iziet un cilvēces likteņos iejaukties mākslīgais intelekts. Varbūt nākotnē kāds vēsturnieks varēs rakstīt, ka mākslīgais intelekts ir parādījis savu “mākslīgo brutalitāti”, taču kamēr ir laiks, uzklausīsim miera strādnieku un pāvestu balsis. Uzklausīsim pāvesta Franciska saucienu 2019. gadā Japānā: “Nekad vairs karu, nekad vairs ieroču dārdu, nekad vairs tik daudz ciešanu!”
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
