Bruņošanās jautājumi pasaulē, kas aizvien mazāk spējīga uz diplomātiju
Andrea Tornielli
“Ekonomisko resursu palielināšana bruņošanās mērķim atkal ir kļuvusi par instrumentu attiecībās starp valstīm, parādot, ka miers ir iespējams un sasniedzams tikai tad, ja tā pamatā ir līdzsvars ieroču turēšanā. Tas viss rada bailes un teroru, kā arī apdraud drošību, jo tiek aizmirsts, ka ugunsgrēku var izraisīt kāds nejaušs un neparedzēts apstāklis”.
Šos vārdus pāvests Francisks teica pirms nepilniem diviem gadiem, atzīmējot Pacem in terris 60. gadadienu, un tie ir tikpat aktuāli arī šodien, ņemot vērā situāciju Eiropā. Eiropas Komisija ir paziņojusi par plānu, kas paredz aptuveni 800 miljardus eiro ES aizsardzībai. “ReArm Europe” ir plāna nosaukums, kas atsauc atmiņā nesenās pagātnes traģiskos “baiļu un terora” brīžus.
Pēdējo trīs gadu laikā Eiropa diemžēl ir parādījusi arī nespēju uzņemties diplomātiskas iniciatīvas. Šķiet, ka tā ir spējīga tikai piegādāt ieročus Ukrainai, kurai netaisnīgi uzbruka Krievijas karaspēks, bet ne ierosināt un īstenot konkrētus sarunu ceļus, lai izbeigtu asiņaino konfliktu. Un tagad, sekojot līdzīgām citu pasaules lielvaru iniciatīvām, Eiropa gatavojas ieguldīt milzīgo 800 miljardu euro summu ieroču iegādei. Šie līdzekļi netiek izmantoti, lai apkarotu nabadzību, finansētu programmas, kas varētu uzlabot dzīves apstākļus tiem, kuri bēg no savām valstīm vardarbības un nabadzības dēļ, lai veicinātu labklājību, atbalstītu izglītību un skolas, lai nodrošinātu humānu nākotni tehnoloģijām vai atbalstītu vecāka gadagājuma cilvēkus. Tā vietā tos izmanto, lai piepildītu arsenālus un tādējādi ieroču ražotāju – nāves nesēju kabatas, lai gan ES valstu militārie izdevumi jau pārsniedz Krievijas Federācijas izdevumus. Vai tas tiešām ir ceļš, pa kuru jāiet, lai nodrošinātu miera un labklājības nākotni Vecajam kontinentam un visai pasaulei? Vai bruņošanās sacensība patiešām garantē mūsu drošību? Vai tā patiešām ir atslēga, lai no jauna atklātu un atgūtu mūsu saknes un vērtības?
Tā vietā, lai izveidotu globālu fondu, kas beidzot novērstu badu un veicinātu ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē, izmantojot noteiktu procentuālo daļu no militārajiem izdevumiem, kā to ierosināja pāvests Jubilejas gadā, tiek izstrādāti plāni par jaunu ieroču uzkrāšanu, it kā jau uzglabātie kodolieroču arsenāli nebūtu pietiekams drauds, lai izraisītu katastrofu, kas var vairākkārt iznīcināt cilvēci. It kā pirms desmit gadiem pāvesta pravietiski pieminētais “sadrumstalotais Trešais pasaules karš” nebūtu patiesais drauds, kas jānovērš. Tā vietā, lai censtos aktīvi un konstruktīvi iesaistīties miera centienos un sarunās, Eiropas Savienība riskē kļūt vienota tikai bruņošanās eskalācijā.
Tas vēlreiz izceļ to, ko pāvests Francisks 2022. gada aprīlī nosauca par “kara modeli”, kas noved pie “investīciju uzkrāšanas, lai iegādātos ieročus”, sakot, ka “mums tie ir vajadzīgi, lai sevi aizstāvētu”. Pāvests norādīja, ka ir zudis “lielās un labās” gribas tiekšanās pēc miera uzplūds, kas bija raksturīgs periodam uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Viņš ar rūgtumu konstatēja, ka “septiņdesmit gadus vēlāk mēs to visu esam aizmirsuši... atkal ir uzspiests kara modelis. Mēs nespējam iedomāties citu modeli. Mēs vairs neesam pieraduši domāt par miera modeli.”
Vai nebūtu vajadzīgi līderi, kas tā vietā, lai koncentrētos uz bruņošanās atjaunošanu, atdzīvinātu šo garu un iesaistītos dialogā, lai izbeigtu karu Ukrainā un citus konfliktus? Pirms diviem gadiem, uzstājoties Budapeštā, pāvests Francisks Eiropas un pasaules līderiem uzdeva būtisku jautājumu. Viņš atkārtoja Roberta Šūmaņa 1950. gadā teiktos vārdus: “Ieguldījums, ko strukturēta un vitāla Eiropa var dot civilizācijai, ir neaizstājams, lai saglabātu miermīlīgas attiecības,” jo “mieru pasaulē var nodrošināt tikai ar radošiem centieniem, kas ir samērīgi ar briesmām, kuras to apdraud”. Pēc tam pāvests jautāja: “Šajā vēsturiskajā posmā ir daudz apdraudējumu; bet, domājot arī par kara plosīto Ukrainu, es jautāju sev, kur ir radošie centieni miera labā?”
Gaidāmās un paredzētās ģeopolitiskās pārmaiņas līdz ar Baltā nama vadības maiņu varēja novest pie kopīgas iniciatīvas, kas atbilstu pāvesta ierosinātajai, kuras mērķis būtu izbeigt kristīgās Eiropas sirdī notiekošo slaktiņu. Valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins nesen kādā intervijā teica: “Autentisks miers rodas, iesaistoties visām pusēm. Svarīgi, lai katram kaut kas būtu; kompromisa gadījumā nevienam nevar būt viss, un visiem ir jābūt gataviem sarunām. Pretējā gadījumā miers nekad nebūs stabils un ilgstošs. Mums ir jāatgriežas pie šīs pieejas, citādi pasaule kļūs par džungļiem, kuros būs tikai konflikti un to briesmīgās sekas – nāve un iznīcība.”
Vai vienīgajam reālajam plānam, vienīgajam reālistiskajam aicinājumam, ar ko šodien vajadzētu nākt klajā, nevajadzētu būt “Miers Eiropai”, nevis “Atkal apbruņot Eiropu”? Mēs to jautājam, atkārtojot pāvesta vārdus, kurus viņš pagājušajā svētdienā teica no savas Džemelli slimnīcas istabas: “Es īpaši lūdzos par mieru. No šejienes karš šķiet vēl absurdāks.”
