Arhibīskaps Paļja: Paliatīvā aprūpe eitanāzijas vietā!

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Referātā viņš izcēla dialoga nepieciešamību starp pacientiem un mediķiem, kas norit, pilnībā respektējot cilvēka personas cieņu.

Arhibīskaps Vinčenco Paļja atgādināja, ka Baznīcas mācība izslēdz eitanāziju un asistēto pašnāvību, kā arī izšķir atšķirību starp nogalināšanu un ļaušanu nomirt. Pirmā ir nelikumīga, otra likumīga, kad atrodamies “neproporcionālas attieksmes priekšā”. Tāpēc ir nepieciešams dialogs starp mediķiem un slimnieku. Mediķu komptencē ietilpst izvērtēt pareizu klīnisko pieeju, bet slimniekam pieder gala vārds par to, kas attiecas uz medicīnisku iejaukšanos viņa ķermenī.

Baznīca saka izteiktu “nē” eitanāzijai, pretim liekot paliatīvo aprūpi. Taču, kā rāda klīniskā un didaktiskā pieredze, maz nākamo ārstu, medbrāļu un medmāsu ir gatavi nodoties slimniekiem, jo īpaši gados veciem, kuri tuvojas dzīves noslēgumam.

Pontifikālā Dzīvības akadēmija daudz spēku veltī, lai izkoptu paliatīvās aprūpes kultūru un attīstītu to nākamajos mediķos. “Ir jāpiešķir jauna telpa emociju uzklausīšanai, kuras piemīt cilvēka aiziešanas dimensijai” – saka arhibīskaps Vinčenco Paļja. Viņš brīdina, ka gadījumā, ja paliatīvās aprūpes kultūra nespēs tikt galā ar šo izaicinājumu, tad cilvēka šīszemes dzīves galējā fāze kļūs par medicīnisku nāves izraisīšanas formu.