Svētā Jāņa Pāvila II nāves gadadiena
Silvija Krivteža - Vatikāns
Tā bija sestdiena. 2005. gada 2. aprīlis. Pasaule aizturēja elpu. Klusumā. Lūgšanā. Jau tad zinājām, jutām, ka pēc Jāņa Pāvila II nāves nekas vairs nebūs kā agrāk, ka kaut kas ir beidzies uz visiem laikiem. Tajā dienā mūsu skatieni bija pievērsti Apustuliskās pils trešā stāva logam. Pāvesta aiziešanas dienā šis logs kļuva par slavenāko punktu pasaulē. To rādīja visu valstu televīzijas visos kontinentos.
Cilvēku pūļi pulcējās Svētā Pētera laukumā. Gaismiņa, kas plīvoja logā, šķiet, vēstīja, ka pāvests, kaut arī lēnām aiziet, vēl ir dzīvs. Atmiņā ir palikusi 2005. gada Lielā piektdiena, kad pāvests savā kapelā, turot rokās krustu, sekoja Krusta ceļa norisei, kas notika Romas Kolizejā. Kristus augšāmcelšanās svētku rītā, vājš un nespēcīgs, nesen pārcietis traheotomijas operāciju, viņš mēģināja uzrunāt ticīgos, bet diemžēl vairs nespēja pateikt nevienu vārdu. Viņa veselība ar katru stundu pasliktinājās. 2. aprīļa vakarā, plkst. 21.37, pāvests Jānis Pāvils II devās mūžībā. Viņš atgriezās Tēva mājās.
Tajā vakarā Svētā Pētera laukums bija ļaužu pārpildīts. Valdīja neierasts klusums. Daudzi raudāja. Un lūdzās. Lūdzās tā, kā nekad iepriekš un nekad vēlāk. Cilvēki nometās ceļos, aizdedza sveces, lūdzās. Viņi apskāva viens otru. Jāņa Pāvila II bēru dievkalpojums notika 8. aprīlī.
Atzīmējot svētā Jāņa Pāvila II nāves 17. gadadienu, sestdien, 2. aprīlī, Svētā Pētera bazilikā notika dievkalpojums, kurā piedalījās Polijas vēstnieks pie Svētā Krēsla, valdības pārstāvji, priesteri un ticīgie. Mises noslēgumā pie pāvesta kapa tika nolikts baltsarkanu ziedu pušķis. Iepriekšējā dienā ziedus nolika arī Polijas prezidents Andžejs Duda.
