Pāvests aicina kongoliešu tautu veikt "sirds amnestiju"
Silvija Krivteža - Vatikāns
Homīlijā pāvests skaidroja Jāņa evaņģēlija 20. nodaļu, kurā vēstīts par Kristus mācekļu prieku, kad viņi ieraudzīja savu augšāmcēlušos Mācītāju. Šādā prieka un pārsteiguma atmosfērā Jēzus uzrunā mācekļus. Ko Viņš saka? Tikai divus vārdus: Miers jums! Francisks uzsvēra, ka tas ir kaut kas dziļāks par vienkāršu sveicienu – tā ir vēsts. Miers, ko Betlēmes naktī ganiem pasludināja eņģeļi, un ko Jēzus apsolīja atstāt saviem mācekļiem, tagad tiek svinīgi nodots viņiem.
Jēzus miers, kas mums tiek nodots katrā Svētajā Misē, saistās ar Lieldienu noslēpumu, – skaidroja pāvests, piebilstot, ka pirms tam Kristum bija jāuzvar mūsu ienaidnieki – grēks un nāve, jāsamierina pasaule ar Tēvu, jāizbauda mūsu vientulības un pamestības rūgtums, jāpiedzīvo mūsu elles tumsa, jāpārvar attālumi, kas mūs šķīra no dzīvības un cerības. Tagad, kad attālums starp debesīm un zemi, starp Dievu un cilvēku, ir pārvarēts, Jēzus miers tiek dāvāts mācekļiem, un arī mums.
Francisks norādīja, ka mācekļi bija satriekti par krusta skandālu. Viņus mocīja vainas apziņa, jo aizbēga, jutās vīlušies par Jēzus dzīves noslēgumu un baidījās, ka arī viņi beigs tāpat kā Viņš. Vainas apziņa, vilšanās, skumjas, bailes… Brīdī, kad mācekļiem likās, ka viss ir zaudēts, kad viņi sevī sajuta nāvi, Jēzus dāvā savu mieru un dzīvību. Citiem vārdiem sakot, Jēzus mieru saņemam tad, kad mums šķiet, ka viss ir beidzies. To saņemam visnegaidītākajā un bezcerīgākajā brīdī, kad vairs neredzam nekādu miera atspulgu. Un tas ir tas, ko Kungs dara: Viņš mūs pārsteidz, pasniedz roku, kad grimstam, pieceļ, kad esam pakrituši. «Brāļi un māsas, tikai kopā ar Jēzu mūs neuzvarēs ļaunums, jo tam nepieder pēdējais vārds. Jēzus ir mūsu miers (Ef 2,14), un Viņa miers uzvar. Tāpēc mēs, kristieši, nedrīkstam pakļauties skumjām, nedrīkstam pieļaut, ka mūsos iezogas rezignācija un fatālisms. Vardarbības un karu pārņemtajā pasaulē kristiešiem jārīkojas tā, kā to darīja Jēzus. Viņš uzstājīgi atkārtoja mācekļiem: Miers jums! Arī mēs esam aicināti pasludināt šo pravietisko miera vēsti visiem cilvēkiem,» sacīja pāvests.
Francisks norādīja uz trīs miera avotiem. Tie ir piedošana, kopiena un misija. Jēzus saka saviem mācekļiem: «Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti». Pirms piešķirt apustuļiem varu piedot, Jēzus pats viņiem piedod, un to dara ne ar vārdiem, bet ar žestu. Evaņģēlijs saka, ka Viņš tiem parādīja savas rokas un sānu. Viņš atklāj tiem savas brūces, no kurām dzimst piedošana. Un piedošana kļūst par ceļu uz mieru. Tas nenozīmē atstāt visu aiz muguras, it kā nekas nebūtu noticis, bet gan ar mīlestību atvērt savas sirdis Dievam un citiem. Jēzus, saskaroties ar cilvēku postu, kuri Viņu bija nolieguši un atstājuši, atklāj tiem savas brūces un izlej pār tiem savu žēlsirdību. Jēzus plaši atver savu ievainoto sirdi, lai pateiktu mums, ka Viņš mūs mīl.
Jēzus dāvā mums piedošanu, dāvā iespēju sākt visu no jauna, dāvā spēku piedot sev, citiem un vēsturei! Viņš vēlas svaidīt mūs ar savas piedošanas eļļu, dāvāt mieru un drosmi, lai arī mēs piedotu un veiktu sirds amnestiju. Cik svarīgi ir attīrīt savu sirdi no dusmām, vainas apziņas, ievainojumiem un rūgtuma! Lai šī diena kļūst tev par žēlastības laiku, kad, izmetot grēka smagumu, ko nesi savā sirdī, atkal vari brīvi elpot. Lai šis ir īstais laiks tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, bet veic vardarbību. Tieši viņiem Kungs saka: «Nolieciet ieročus, saņemiet žēlsirdību!» Un visiem šīs tautas ievainotajiem un apspiestajiem Viņš adresē vārdus: «Nebaidieties ielikt savas brūces manās brūcēs!»
Pāvests aicināja kongoliešus atļaut Kristum dziedināt sirdis, salikt Viņa rokās pagātni, ciešanas, savas bailes, nemieru un grūtības. Cik brīnišķīgi ir atvērt savas sirds un mājas durvis Viņa mieram! Un kāpēc gan neuzrakstīt savā istabā un ārpus mājām Jēzus vārdus: Miers jums! Ļausim Dievam mums piedot un piedosim viens otram!
Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs norādīja uz otru miera avotu – kopienu. Augšāmcēlies Jēzus nevēršas tikai pie dažiem mācekļiem, bet satiek visus kopā, uzrunā visus un pirmajai kopienai dāvā savu mieru. Nav kristietības bez kopienas, tāpat kā nav miera bez brālības. Kas mums kā kopienai ir jādara, lai atrastu mieru? Vēlreiz paskatīsimies uz mācekļiem, teica Svētais tēvs. Pirms Lieldienām viņi sekoja Jēzum, bet joprojām domāja pārāk cilvēciski. Viņi cerēja uz lielu un varenu Mesiju, kas uzvarēs ienaidniekus, darīs neparastas lietas un brīnumus, palielinās viņu prestižu un panākumus. Taču šīs pasaulīgās vēlmes viņus atstāja tukšām rokām, atņēma kopienai mieru, radot strīdus un nesaskaņas. Tas draud arī mums, ka mēs, būdami kopā, sākam rīkoties atsevišķi, meklējot sabiedrībā un arī Baznīcā varu, karjeru un savu ambīciju īstenošanas iespējas. Šādā veidā cilvēki seko paši sev, nevis patiesajam Dievam, un, tāpat kā mācekļi, viņi ieslēdzas namā, bez cerības un pilni baiļu. Mācekļi, pateicoties Jēzum, kurš dveš uz viņiem, sakot: «Saņemiet Svēto Garu!», atrod ceļu uz mieru. Ar Gara palīdzību viņi vairs neskatīsies uz to, kas viņus šķir, bet uz to, kas vieno. Viņi dosies pasaulē nevis sevis, bet citu dēļ, nevis, lai izrādītu sevi, bet lai nestu cerību, ziedotu savu dzīvi kalpojot Dievam un cilvēkiem.
Pāvests uzsvēra, ka mūs apdraud sekošana pasaulīgajam garam. Kas ir jādara, lai neiekristu varas un naudas slazdos, nepadotos šķelšanās, klerikālisma un karjerisma kārdinājumiem, kas grauj kopienu? Kungs sniedz atbildi caur pravieti Isaju, sakot: «Es esmu kopā ar pazemīgu un nožēlas pilnu cilvēku» (Is 57,15). Dalīšanās ar nabagiem ir vislabākā pretinde pasaulīguma un šķelšanās kārdinājumiem, uzsvēra Francisks. Tāpēc ir vajadzīga drosme ieraudzīt nabagus un uzklausīt viņus, apzinoties, ka viņi ir mūsu kopienas locekļi, nevis svešinieki, kurus vajag novākt no mūsu acīm un izmest no mūsu sirdīm. Vajag atvērt savas sirdis pret citiem, nevis ieslēgties savā šaurajā pasaulē. Sāksim ar trūcīgajiem, un atklāsim, ka mēs visi dzīvojam garīgā nabadzībā, ka mums visiem ir vajadzīgs Dieva Gars, kas atbrīvo mūs no pasaulīgā gara, ka pazemība ir kristieša mēraukla, ka brālība ir patiesā bagātība. Centīsimies veidot Baznīcas kopienu, kas būtu stipra Svētajā Garā.
Pāvests norādīja uz vēl vienu miera avotu – misiju. «Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā es jūs sūtu» (Jn 20,21). Kāpēc Tēvs sūtīja savu Dēlu? Lai kalpotu un atdotu savu dzīvību par mums, lai atklātu savu žēlsirdību un mīlestību pret katru cilvēku, meklētu pazudušos. «Miers! Miers tāliem un tuviem!» – saka Kungs (Is 57,19). «Brāļi un māsas, mūsu aicinājums ir būt miera misionāriem,» uzsvēra Svētais tēvs. Šodien mēs visi esam aicināti būt atvērtiem, neskatoties uz etniskām, sociālām vai reliģiskām atšķirībām, un uzskatīt citus par saviem brāļiem un māsām, tās pašas kopienas locekļiem, Dieva ģimenes locekļiem. Mēs esam aicināti stiprināt sadarbību ar visiem, saraut vardarbības važas, izskaust naidu, būt par miera, piedošanas, brālības un mīlestības lieciniekiem pasaulē.
Moto azalí na matói ma koyóka [Kam ir ausis, lai klausās]. Ayoka [lai klausās] - uzrunas noslēgumā teica pāvests Francisks.
