Bīskaps Gončaruks: "Dzīvojam zem milzīgas spriedzes"
Svitlana Duhoviča - Vatikāns
“Mūsu pilsēta ir pakļauta nemitīgiem bombardējumiem. Apmēram pirms nedēļas uz centru tika nomesti divi lādiņi, kuru sprādziena rezultātā sagruva dzīvojamās ēkas un daļa poliklīnikas,” stāsta gados jaunais bīskaps. Viņš paskaidro, ka atšķirībā no kara sākuma, kad krievu karaspēks raķetes raidīja naktī, pēdējā laikā uzbrukumi notiek vakaros, kad uz ielām vēl ir cilvēki. “Šī situācija rada spriedzes un briesmu izjūtu. Ja psihe pastāvīgi ir šādā stāvoklī, tad rodas ne tikai nogurums, bet arī spēku izsīkums. Ja ir nogurums, var atpūsties, taču, ja ir izsmelti spēki, ir ļoti grūti rast resursus, lai atgūtos,” stāsta Harkivas-Zaporižjes diecēzes ordinārijs. Viņš paskaidro, ka šāda nemitīga spriedze atstāj iespaidu arī uz uztveri un līdz ar to, arī uz saziņas kvalitāti starp cilvēkiem. Tāpēc, nesaprašanās dažreiz var vest pie agresīvas reakcijas.
“Dzīvojam zem milzīgas spriedzes,” turpina Pāvils Gončaruks, “viena lieta ir, kad cilvēks dzīvo viens, bet otra, kad ir par kādu jārūpējas, vai tie būtu bērni, vai vīrs, sieva, vecāki, vai vēl kāds. Tas ir vēl grūtāk un nogurums liek sevi just. Dažreiz redzam skaistu daudzdzīvokļu namu, kur vēl vakar kāds dzīvoja, logos dega gaismas, bet dienu vēlāk tas jau ir sagrauts. Kad eju garām šādām ēkām, kas ir pilnīgi tukšas un klusas, iespaids ir ļoti spēcīgs. Tā ir gluži kā nāves zīme.”
Bīskaps no Ukrainas uzsver, ka šādos apstākļos ļoti svarīga ir Baznīcas klātbūtne. “Tā ir kā bāka jūras krastā, kurai ir jārāda gaisma, virziens, kur rast atbalstu un spēkus, kur irdz avots, pie kura veldzēties. Šis avots ir Jēzus Kristus. Viņš baro dvēseli un vairo apziņu par mūsu identitāti. Tas ir ļoti svarīgi, jo ārējās krīzes, netaisnības, sāpes un nāve ievaino mūsu identitātes pamatus, sevis kā cilvēka apziņu. Savukārt, iespēja satikt Jēzu Kristu, pieņemt Svētos Sakramentus, arī uzkavēties baznīcā un lūgties, stiprina šo sevis vērtības izjūtu, personas izjūtu, kura var rast spēkus, lai pārvarētu grūtības un šķēršļus, ko satiek savā ceļā.
Bīskaps Gončaruks apliecina, ka Baznīca palīdz cilvēkiem saglabāt un no jauna atrast savu cilvēcisko identitāti un palīdz virzīties uz priekšu, sargāt un kalpot savam tuvākajam. Tāpēc, Baznīcas klātbūtne starp cilvēkiem, kuri cieš, ir ļoti svarīga un dārga.
Jau kopš pirmās Krievijas karaspēka ienākšanas dienas, Baznīca Ukrainā palīdz cilvēkiem atgūt garīgos un psiholoģiskos spēkus. Tā sniedz arī materiālu atbalstu tiem, kuriem ir vajadzīgas pirmās nepieciešamības preces, mājvieta, ēdiens, apģērbs utt. Šī misija vieno dažādas kristīgās kopienas. Neraugoties uz smagajiem apstākļiem, tās turpina iet vienotības ceļu. Kopš 2015. gada dažādu Harkivas konfesiju piederīgie piedalās gadskārtējā Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību. Lūgšanu brīži parasti mijas dažādās pilsētas baznīcās. Izņēmums nebija arī šogad, kara laikā. Taču, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, iniciatīva ilga tikai 3 dienas, jo vairāki ticīgie ir pametuši pilsētu.
Bīskaps Pāvils Gončaruks stāsta par lūgšanu pasākumiem Harkivas grieķu-katoļu katedrālē, Romas katoļu katedrālē un luterāņu baznīcā. “Grūtībās, ko pārdzīvojam, šī vienotība un atvērtība izpaužas vienā vienīgā savstarpējās palīdzības telpā,” saka diecēzes vadītājs, piebilstot, ka līdz ar lūgšanu saietiem, sadarbība starp konfesijām notiek arī humanitārās palīdzības jomā, kur “izzūd visas šķelšanās”, jo katrs apzinās, ka “ir jāpalīdz cilvēkiem un jāpalīdz Dzimtenei aizsargāties”.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte
