Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību: mīlēt Dievu un savu tuvāko
Adriana Mazoti, Jānis Evertovskis - Vatikāns
Kristiešu vienotības veicināšanas dikastērijas un Baznīcu ekumeniskās padomes publicētos materiālus lūgšanu nedēļas svinēšanai šogad sagatavoja ekumeniska kristiešu grupa no Burkinafaso vietējās kopienas Chemin Neuf vadībā. “Mācītāj, ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?”. Jēzus viņam sacīja: “Kas bauslībā rakstīts?”. “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds (…) un mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Jēzus viņam teica: “Tu pareizi atbildēji!”- lasām Lūkasa evaņģēlijā (Lk 10, 25-28).
“Mīli Kungu, savu Dievu… un mīli savu tuvāko – kā sevi pašu”. Šos vārdus Jēzus saka kādam Likuma zinātājam. Pēc tam seko līdzība par Labo samarieti, kurā tiek izskaidrots, kas ir tuvākais. Tas ir šī gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību temats. Ekumeniskā grupa no Burkinafaso sagatavoja šai nedēļa lūgšanas, pārdomu tekstus un norādes, kā to auglīgāk izdzīvot. Kā atzina materiālu autori, kopīgā darba pieredze viņiem bija īsts ekumeniskas atgriešanās ceļš, kas veda viņus pie atziņas, ka Kristus mīlestība vieno visus kristiešus un ir stiprāka par visām domstarpībām.
Burkinafaso nav viegla savstarpēja sadzīvošana. Šajā Rietumāfrikas valstī dzīvo 21 miljons cilvēku, kuri pieder aptuveni 60 dažādām etniskajām grupām un no kuriem 64% ir musulmaņi. 9% iedzīvotāju pieder tradicionālajām Āfrikas reliģijām, bet 26% ir kristieši (20% katoļticīgie, 6% protestanti). Pēc džihādistu uzbrukuma 2016. gadā drošības situācija un sadzīvošana ir dramatiski pasliktinājusies. Teroristu uzbrukumu, anarhijas un cilvēktirdzniecības rezultātā 3 tk. cilvēku ir gājuši bojā un gandrīz 2 milj. kļuvuši par bēgļiem savā valstī. Pa šo laiku ir slēgtas tūkstošiem skolas un veselības aprūpes iestādes, un ir bojāta vai iznīcināta liela daļa sociālekonomiskās infrastruktūras. Bruņoto uzbrukumu mērķis ir īpaši kristiešu baznīcas: ir nogalināti un nolaupīti priesteri, mācītāji un katehēti. Terorisma dēļ lielākā daļa kulta vietu valsts ziemeļos, austrumos un ziemeļrietumos ir slēgtas. Dievkalpojumu svinēšana ir iespējama tikai lielākajās pilsētās, pie tam – policijas aizsardzībā.
Šajā kontekstā, neraugoties uz visu, pieaug zināma solidaritāte starp reliģijām un to līderi cenšas panākt izlīgumu un sociālo kohēziju. Kā piemēru var minēt Burkinafaso un Nigēras Katoļu Bīskapu konferences Kristiešu un musulmaņu dialoga komisiju, kas pieliek ievērojamas pūles, lai veicinātu dialogu un sadarbību starp dažādām etniskajām grupām. Jēzus pavēlētā mīlestība pret tuvāko, kam jāsniedzas pāri jebkādai piederībai, ir pakļauta pārbaudījumam, bet kristiešu liecība šajā valstī šķiet vēl jo vairāk nepieciešama. Lūgšanu nedēļas tekstos lasām, ka Burkinafaso kristiešu vidū valda dzīva vēlme un apziņa, ka ir nepieciešams no jauna atklāt savu vienotību Kristū, un kopienas apzinās, ka šķelšanās starp kristiešiem ievaino ne tikai Baznīcu, bet arī Kristu, un šī iemesla dēļ tās ir uzcēlušas tiltus, apņemoties “neatgriezeniski iet ekumenisko centienu ceļu, tādējādi ieklausoties Kunga Garā”.
Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību sagatavotie teksti ir publicēti un pieejami visiem kristiešiem visā pasaulē. Tajos ir ietvertas un piedāvātas astoņas Dieva Vārda svinēšanas vadlīnijas ar mērķi mudināt dažādu konfesiju kristiešus uz kopīgu lūgšanu.
Jēzus lūdzās, lai visi Viņa mācekļi būtu viens, taču ceļš nav vienkāršs. Tas, ka Baznīcas cita citu īsti nepazīst, kā arī savstarpējas aizdomas vājina apņemšanos uzņemties ekumenisko ceļu – norādīts tekstu ievadā. Daži var baidīties, ka ekumenisms novedīs pie konfesionālās identitātes zaudēšanas un kavēs savas Baznīcas “izaugsmi”. Ekumenisma ceļā ir vajadzīga paļāvība un cerība, kā arī ir svarīgi, lai Baznīcas savos pastorālajos plānos iekļautu aizvien vairāk ekumenisko iniciatīvu un veicinātu formāciju ekumenisma jautājumos. Patiesa ekumeniskā dialoga ceļā ir būtiska īsta garīga, pastorāla un ekleziāla atgriešanās bez prozelītisma. Kristiešu vienotība ir žēlastība, ko jālūdz no Dieva.
Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību laiku – no 18. līdz 25. janvārim – 1908. gadā ierosināja Pols Vatsons. Viņš šajā laikā Ņujorkā pirmo reizi svinēja “Lūgšanu oktāvu par vienotību”, kas iekrita starp Svētā Pāvila katedras un Svētā Pāvila atgriešanās svētkiem. 1935. gadā abats Pols Kuturjē Francijā aizsāka “Vispasaules lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību”, kuras pamatā bija lūgšana par Kristus gribēto vienotību. 1964. gadā Jeruzalemē pāvests Pāvils VI un patriarhs Atenagors kopā lūdzās Jēzus lūgšanu “Lai visi būtu viens” un tajā pašā gadā Vatikāna II koncila Dekrētā par ekumenismu tika uzsvērts, ka lūgšana ir ekumeniskās kustības dvēsele, mudinot atzīmēt šo nedēļu. 2021. gadā pāvests Francisks mudināja visus kristiešus doties kopīgā ceļā, lai veidotu sinodālu Baznīcu. Ekumeniskās vigīlijas laikā, kas notika 30. septembrī, viņš norādīja: “Kristiešu vienotības ceļā būtisks ir klusums. Tam faktiski ir fundamentāla nozīme lūgšanai, no kuras sākas ekumenisms un bez kuras tas ir neauglīgs”.
Kā jau minēts, materiālus Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību sagatavoja Burkinafaso kristieši sadarbībā ar katoļu kopienu Chemin Neuf. Kopiena, kuras sastāvā ietilpst gan laji, gan konsekrētās personas, radās 1973. gadā Lionā (Francijā), pateicoties jezuītu tēvam Lorānam Fabrem. Šodien tā apvieno aptuveni 2 tk. brāļu un māsu 30 pasaules valstīs. Chemin Neuf kopienu raksturo ekumenisms. “Mēs uzdrīkstamies ticēt Baznīcas redzamajai vienībai un mēs pieņemam kā savu misiju strādāt tās labā ar visiem saviem spēkiem, vēlēdamies, lai Jēzus, kurš pirmais lūdzas par vienotību, lūgšana kļūtu par mūsējo”, lasām kopienas Konstitūcijā.
