Kardināls Simoni: "Tā bija dievišķā aizsardzība visās formās. Manu nopelnu tur nav!"

Salvatore Černucio - Vatikāns

Ticīgos, kuri tiek vajāti šodien, viņš iedrošina, sakot: “Ciešanas pārvērtīsies priekā. Mēs esam ceļinieki, garāmgājēji”.

Kamēr norit saruna ar Vatikāna Radio žurnālistiem Svētās Martas namā, kur viesojas kardināls Simoni, atskan vairāki tālruņa zvani. “Man ir divi tālruņi,” viņš stāsta, “viens Eiropai, otrs Amerikai. Man zvana no visas pasaules. Ap 120 zvaniem dienā... Kādi 50 zvanītāji lūdz eksorcismus, vai atbrīvošanās lūgšanas.” Viņš tās saka latīņu valodā, tajā pašā, ko izmantoja svinot Svētās Mises cietuma cellē, kurā nonāca 1963. gada Ziemassvētkos pēc toreizējā prezidenta Envera Hoksas pavēles, jo tika uzskatīts par “pasaulē pirmās ateistiskās valsts ienaidnieku”.

Kardināls, franciskāņu konventuālo brāļu ordeņa piederīgais, tās tālās dienas patur dzīvā atmiņā. Svētās Mises pulksten 2 naktī ar maizi, kas izcepta uz nelielas plītiņas un vīnu, kas iegūts tikpat slepeni. Ieslodzījumā viņš kļuva garīgais tēvs ne tikai kristiešiem, bet arī musulmaņiem. Šodien kardināls Simoni turpina “strādāt Baznīcas labā,” kā audiences laikā apliecināja pāvests. Viņš nesūdzas par nogurumu un sev nepiedēvē nevienu nopelnu: “Viss ir, pateicoties Dieva žēlastībai un aizsardzībai,” viņš saka. Sarunas gaitā sirmais vīrs bieži pateicas Jēzum un Marijai, kā arī iestarpina pa Svēto Rakstu citātam.

Eminence, pāvests jūs sveica un pateicās visu ticīgo priekšā Pāvila VI zālē, nosaucot jūs par “dzīvo mocekli”. Kādas sajūtas jums ir izraisījuši šie vārdi?

Ar Svēto tēvu tikāmies iepriekšējā vakarā vakariņās un runājām par ticību. Un šodien, šis sveiciens šādā formā, ko nebiju gaidījis... Tas bija kā zieds, kas pasniegts visai Baznīcai, Dieva tautai un Jēzum. Dievs ir tas, kurš mani pasargāja no nāves īpašā veidā. Esmu dzīvs, pateicoties Dievam. Arī tad, kad kalpoju kā prāvests tālu Albānijas kalnos, četras reizes riskēju paslīdēt un iekrist dziļā aizā. Taču Viņš mani izglāba... Viss ir atkarīgs no Dieva apredzības, viss ir ir dievišķā žēlastība.

Jūs piedzīvojāt ieslodzījuma, izolācijas, vajāšanu un spīdzināšanu šausmas. Ko atceraties no tā laika, no tā ilgā laika?

Negribu ieslīgt garās runās, taču atceros daudzas lietas. Divas reizes pirms aresta celebrējām Svēto Misi pulksten 2 naktī un abas reizes daudzi ticīgie redzēja raudam svētā Antonija statuju. Vēlāk, vienmēr pateicoties Kungam, kurš mani sargāja un glāba, varēju slepeni svinēt Svēto Misi cietumā no galvas latīņu valodā. Latīņu valodu zinu tikpat labi kā albāņu valodu, mums bija vācu stila metodoloģija, tāpēc labi iemācījāmies klasiskās valodas. Svētajās Misēs piedalījās arī musulmaņi. Viņi raudāja. Viņi bija labi draugi. Musulmaņi raudāja lielām asarām, jo Svētais Gars viņus piesaistīja. Vienam profesoram, ļoti laipnam musulmanim ar sievu no ledusskapja izdevās paņemt dažas vīnogas un mēs tās izspiedām, lai no sulas iegūtu vīnu.

Un kur ņēmāt maizi?

Mums bija nelielas plītiņas un no maizes, ko mums izdalīja, gatavojām hostijas. Celebrējām saskaņā ar iespējām. Celebrēju arī kanalizācijas kanālos 200 cilvēku klātbūtnē. Ja kāds no viņiem kaut ko ieminētos, mani pakārtu. Tā bija dievišķā aizsardzība visās formās. Manu nopelnu tur nav.

Jūs tūlīt piedevāt saviem mocītājiem. Kāpēc?

Tā ir katoliskā ticība. Jēzus ar nebeidzamu mīlestību mūs mīlēja un mīl visus cilvēkus. Viņš saka, ka lielāks prieks paradīzē būs par grēcinieku, kurš atgriezies, nekā par miljardiem eņģeļu un svēto. “Esmu nācis grēcinieku dēļ...”. Tam, kuram ir skaidras smadzenes, Jēzus ir jāliek pirmajā vietā.

Kādu iedrošinājumu jūs vēlētos dot cilvēkiem, kuri tāpat kā savulaik jūs, cieš no vajāšanām šodien?

Jēzus ir teicis: “Tāpat kā mani ir vajājuši, arī jūs vajās”. Taču, uzmanību! Jūsu ciešanas tiks pārvērstas priekā. Jūsu prieku neviens nespēs jums atņemt. Tā, nu, tas ir, jo esam ceļinieki, garāmgājēji...

Ko jūs varētu teikt šajā vēstures brīdī, kad pasauli ir ievainojuši kari?

Brālīgumu, brālīgumu, brālīgumu, brālīgu mīlestību! Sludiniet cilvēkiem mīlestību bez robežām. Mūs visus gaida paradīze. Runāju par Dieva un Jēzus bezgalīgo mīlestību uz visiem cilvēkiem, uz visu ticību un visu pasaules tautu cilvēkiem. Viņš ir visu Tēvs, Viņš izlēja asinis par visiem.

Jums ir 95 gadi un Jūs turpināt kalpot Baznīcai...

Tā vienmēr ir Dieva žēlastība, ka varu apmeklēt Itāliju, Eiropu, Ameriku. Amerikā esmu bijis 25 reizes, svinējis tur daudzas Mises. Tur dzīvo 700 tūkstoši albāņu katoļu. Esmu priesteris 55 gadus, nekad nedomāju, ka būšu kardināls, pateicos Kungam par to, ka ir devis man žēlastību būt tuvu dvēselēm, garīgi tās izlīdzināt. Pateicos arī Dievmātei, tēvam Pio un Jānim Pāvilam II, kuri man palīdz eksorcismos. Veselība? Vecumu aprēķina gados, bet veselība ir Kunga rokās. Mēs raudam, kad kāds nomirst, bet nomirst matērija. Gars ir nemirstīgs!

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte