Lietuvas Republikas neatkarības 106. gadskārtas svinības Romā
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Ir skaisti būt kopā, lai paceltu slavas dziesmas pretim Kungam un izteiktu mūsu pateicību par daudzajām Viņa providenciālās mīlestības dāvanām,” teica Vatikāna valsts sekretārs, sākot dievkalpojumu baznīcā, kas ir veltīta Jēzus Vissvētajam Vārdam un kurā atdusas svētā Ignācija no Lojolas mirstīgās miesas.
Homīlijā kardināls atgādināja, ka esam ienākuši Lielā Gavēņa laikā, ko raksturo lūgšana, ziedojumu došana un gavēšana. Kas ir gavēnis? Kardināls norādīja, ka tā nav vis kāda diēta, bet gan vingrināšanās iziet no sevis pašiem, atteikties no patmīlības, kas ir grēka sabiedrotais, lai izvēlētos žēlastību, kas mums ļauj piedalīties Dieva dzīvē. Gavēnim ir dziļas saknes Bībelē un tas mums atgādina par to, ka mūsu eksistenci iezīmē nemitīga garīga cīņa starp pazemību un lepnību, egoismu un sevis ziedošanu. Mēs visu saņemam no Dieva, arī ēdienu, kas mūs uztur. Atteikties no nedaudz ēdiena, nozīmē dāvanu Kungam kā gandarīšanas zīmi, lai atkārtoti apliecinātu mūsu piederību Viņam. Šo piederību nerimst apdraudēt grēks.
Jaunā Derība gavēni neatceļ, bet liek uzmanīties no kārdinājuma to izmantot, lai izceltu sevi, piesaistot citu uzmanību (Mt 6, 16-17). Lūk, kāpēc Jēzus iesaka gavēt diskrēti, “slepenībā”. “Atteikšanās no sevis nav pašmērķis, tas nenozīmē narcistiskas valdīšanas pār sevi pierādījumu, bet gan visas mūsu eksistences salikšanu Kungā, mūsu Radītājā un Pestītājā,” paskaidroja kardināls Parolins. Viņš atzīmēja, ka mūsu “vecais cilvēks” ik dienas vēlas dominēt pār “jauno”, miesiskais “es” karo pret garīgo “es”, pret Kristībā iegūto patieso identitāti, ko svētais Pāvils sauc par “jauno radību” (2 Kor 5,17).
“Bez Svētā Gara piesaukšanas, esam pazuduši. Bez lūgšanas nespējam pārvarēt to mūsu daļu, kas ir piesaistīta zemei un zemes lietām. Kad izejam no Gara un garīgo lietu trajektorijas, tad nomaldāmies no ceļa, līdz pat iegrimšanai ticības un morāles maldos,” brīdināja kardināls. Viņš norādīja, ka “Svētais Gars vēlas darboties mūsu sirdīs, lai izvairītos no jebkāda ļaunuma un darītu labu, lai ļautu mums dzīvot žēlastības piepildītu dzīvi, nevis tādu, kurai licis izgāzties grēks. Tāpēc ir nepieciešams, lai patiešām dotu Garam vietu, paklausot Dieva Vārdam, kas tiek piesaukts Baznīcā”.
Kardināls paskaidroja, ka droša zīme tam, ka Svētais Gars ir ienācis mūsu sirdīs, ko sajūtam mēs paši un tie, kam ir atvērta sirds, ir tuvākmīlestība. Vatikāna valsts sekretārs atzīmēja, ka Baznīca Lietuvā daudz dara, lai panāktu pretim trūcīgajiem un tās karitatīvo devumu novērtē valstiskās autoritātes. “Lai Dievs tai atmaksā par mīlestību, no kuras tā dzīvo un par kuru liecina citiem,” novēlēja kardināls Parolins.
Homīlijas otrajā daļā Svētā Krēsla pārstāvis ar pateicību pieminēja tos, kuru vārdi uz mūžiem ir ierakstīti mūsu kaimiņzemes Baznīcas vēsturē. “Ne velti jūsu dzimteni īpašā veidā ir apmeklējusi Dievišķā Žēlsirdība, kuras vēsts tika atklāta pazemīgajai klostermāsai Faustīnei Kovaļskai,” teica kardināls, atzīmējot, ka tieši Viļņā 1934. gadā viņa lika uzgleznot pirmo Žēlsirdīgā Jēzus gleznu. Dievišķās žēlsirdības vēsts jau no pontifikāta sākuma iedvesmoja svēto Jāni Pāvilu II. Kardināls Parolins īpaši pieminēja viņa otro, 1980. gadā izdoto encikliku “Dives in Misericordia”.
Arī pāvests Francisks vairākkārt ir pieminējis šīs vēsts nozīmi. 2016. gadā, rakstot Pasaules Jauniešu dienu Krakovā dalībniekiem, viņš apgalvoja: “Dievišķās žēlsirdības vēsts veido ļoti konkrētu un prasīgu dzīves programmu, jo tā sevī ietver darbus. Viens no žēlsirdības redzamākajiem un varbūt arī no praktiski visgrūtākajiem darbiem, ir piedot tiem, kuri mums ir nodarījuši pāri, kuri mums ir darījuši ļaunu, kurus uzskatām par ienaidniekiem. Un tomēr, piedošana ir instruments, kurš ielikts mūsu trauslajās rokās, lai sasniegtu sirds mieru. Likt krist ienaidam, dusmām, vardarbībai un atriebībai, ir nepieciešamie nosacījumi, lai dzīvotu laimīgi”.
“Lūgsim Žēlsirdīgo Jēzu cēlajai Lietuvas tautai, kura savā gājumā ir pieredzējusi nemieru un ciešanas, ilgstošu cīņu pēc brīvības un savas identitātes nosargāšanas,” aicināja kardināls Parolins Svētās Mises dalībniekus. Viņš apliecināja, ka ticības Kristum gaisma šeit nekad nav nodzisusi, pateicoties daudziem kristiešiem, kuri ir dzīvojuši saskaņā ar Evaņģēliju un cietuši savas uzticības dēļ, piemēram, tālredzīgais Viļņas Baznīcas gans, svētīgais Jurģis Matulaitis; ateistiskā un komunistiskā režīma moceklis, neatlaidīgais ticības un cilvēka cieņas aizstāvis, svētīgais Teofils Matuļonis.
Kardināls Pjetro Parolins atgādināja, ka Lietuvas Republikas vēsture ir nesaraujami saistīta ar kristietību, kas atspoguļo tautas dvēseli. Viņš pieminēja baznīcas un klosterus, nosaukdams tos par centriem, no kuriem izstaroja ticība un civilizācija, tāpat arī pieminekļus, mākslu, literatūru, kultūru. “Tas viss atgādina par kristīgo atklāsmi, kas bija nācijas patiesais evaņģēliskais raugs,” teica Vatikāna pārstāvis. Viņš aicināja lūgt Dievu, lai Evaņģēlijs turpina iedvesmot lietuviešu sabiedrības dzīvi un apgaismo ceļu, aizstāvot fundamentālās vērtības un tādējādi, meklējot kopējo labumu.
“Pirmkārt, domāju par dzīvības neapstrīdamo vērtību, sākot no ieņemšanas brīža līdz tās dabiskajam norietam, kā arī par laulībā, vīrieša un sievietes nešķiramā vienotībā, balstītas ģimenes vienreizējo un neaizvietojamo vērtību, un par tai sekojošo nepieciešamību pēc likumiem, kas to atbalsta bērnu laišanas pasaulē un izglītošanas uzdevumā,” teica kardināls.
Izskanēja lūgšana arī par mieru. Kardināls Parolins atzīmēja, ka daudzviet pasaulē, arī Baltijā tautas vēlas mieru, un, ka šeit, vēl ātrāk nekā Rietumos, tās izjuta draudošos kara vējus, kas sāka šalkt pār Ukrainu. “Kā ticīgie, kuri piesauc Jēzus Vārdu, mēs nevaram pārtraukt ticēt, ka miera brīnums ir iespējams,” teica kardināls. Lietuvas neatkarības svinību noslēgumā viņš aicināja ar lūgšanām vērsties arī pie Dievmātes, pie Žēlsirdības Mātes, kas īpašā veidā tiek godināta pie Ausmas vārtiem Viļņā, kā arī citās lietuviešu svētnīcās. “Viņa, kas mums ir dāvāta kā Māte un Vidutāja, mūs nepievils,” noslēgumā apliecināja Svētās Mises celebrants.
