Labais ļaundaris - pirmais svētais

Silvija Krivteža – Vatikāns

Viņi cieta un mira līdzās Kristum, bet tikai viens no viņiem neatteicās no atgriešanās žēlastības, ko saņēma pie krusta. Viņu šodien sauc par "labo ļaundari", otrs kļuva par cietsirdības un grēka simbolu.

Vārdam Dizmas ir apokrifiska izcelsme. "Labais ļaundaris" kļuva par uz nāvi notiesāto un pie Dieva atgriezušos grēcinieku aizbildni. Latrunas pilsēta Svētajā zemē, netālu no Emausas ciemata, ir "labā ļaundara" kulta vieta. Viņš vēlāk tika atzīts par svēto. Austrumu Baznīca viņu godina arī kā mocekli.

Pirms nāves Jēzus nekaunējās no bailēm un asarām. Viņš nevienu neatgrūda, neraugoties uz to, ka pat tie, kas Viņam ticēja un deklarēja, ka ir gatavi atdot savu dzīvību, bija Viņu atstājuši. Jēzus mira kopā ar ļaundariem, bet tajā pašā laikā Viņš iznīcināja nāvi, kas bija paša Dieva, dzīvības devēja, ienaidnieks. Mirstot uz krusta, Jēzus identificēja sevi ar ikvienu cilvēku. Viņa dievišķās žēlastības saņēmējs bija viens no ļaundariem. Svētais Lūkass evaņģēlijā raksta: «Bet viens no ļaundariem, kas karājās, zaimoja Jēzu, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi un mūs! Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: "Tu pat Dieva nebīsties, lai gan tevi gaida tāds pats sods! Mēs taču saņemam taisnīgu sodu par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis. Un viņš sacīja Jēzum: "Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā". Jēzus viņam atbildēja: "Es tev saku: «Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē» (Lk 23,39-43).