Priesteris Olehs Ladņuks: "Galvenais ir tuvība, vārdi nāk vēlāk"
Svitlana Duhoviča - Vatikāna Radio
Priesteris rūpējas par humanitārās palīdzības nogādāšanu uz vietām, kur krīt bumbas un palīdz evakuēt mierīgos iedzīvotājus. Bez tam viņš pasniedz vēsturi vienā no valsts vadītajām Dņipras pilsētas skolām. Intervijā Vatikāna Radio ukraiņu valodas redakcijai Olehs Ladņuks vispirms pastāstīja par kursiem, uz kuriem ieradies Romā. Visvairāk tie ir paredzēti Ukrainai un Tuvajiem Austrumiem. No Ukrainas ir ieradušies arī citi dalībnieki – katehēti, skolotāji un psihologi. Kursos tiek aplūkotas psiholoģiskās traumas, ko karā bieži nevar saskatīt, jo tās var atraisīties arī pēc kara. Tā, piemēram, sēras... Daudzi karā ir zaudējuši sev tuvus cilvēkus. Kursos tika paskaidrots, ko šīm personām var jautāt, par ko runāt un par ko labāk nerunāt. Tā, piemēram, viena no frāzēm, kas var izrādīties traumējoša, ir “viss būs labi!”
Tātad, kursi piedāvā zināšanas tiem, kuri atrodas tiešā saskarsmē ar kritiskā situācijā nonākušiem cilvēkiem. “Tas, bez šaubām, mūs nedara par psihologiem, taču personām, kuras cieš no kara nestajām traumām, varam sniegt vismaz pirmo palīdzību, lai vēlāk, meklējot specifiskāku atbalstu, tās varētu uzticēties psihologam, vai psihoterapeitam,” saka priesteris Ladņuks.
Militārais kapelāns stāsta, ka cilvēki, kuri pārdzīvo sēras, bieži vien neklausās ar ausīm, bet ar sirdi. Viņi bieži ir dusmīgi uz pasauli, tie var dusmoties arī uz klātesošajiem, par to, ka viņi ir dzīvi, bet kāda no viņu tuviniekiem vairs nav. Tāpēc vārdus izvēlēties ir ļoti grūti, tie ir atkarīgi no situācijas. Taču, vairāk par visu ir svarīga klātbūtne. Tā ļoti palīdz. Tā, piemēram, pirmajās kara dienās, kad priesterim tika jautāts “Kur ir Dievs? Mēs Viņu neredzam, jo viss šeit ir sagrauts un daudzi ir miruši,” viņš nav atbildējis, bet palicis ar šiem cilvēkiem. Vēlāk viņi teikuši: “Tagad redzam Dievu tavā klātbūtnē mūsu vidū”. Arī miera laikos, kad kāds ir zaudējis sev tuvu cilvēku, tūlīt nav jāsteidzas “mesties klāt” ar vārdiem, jo lietojot vārdus, var likties, ka tu viņus gribi pamācīt. Taču, tu viņiem neesi skolotājs! Cilvēks, kurš cieš, tajā brīdī nevēlas sev blakus skolotāju, bet kādu, kurš ir tuvu, kuram var uzticēt sāpes.
“Tas ir svarīgi,” norāda priesteris no Ukrainas, “jo daudzi cilvēki šādās situācijās neprot uzvesties, daudziem ir bailes kādam sniegt mierinājumu, jo tie apzinās, ka šajā ziņā nav nekādi eksperti.” Tāpēc sēru brīdī vissvarīgāk ir atrasties cilvēkam līdzās, palīdzēt atbrīvoties no emocijām, bet nekādā gadījumā viņus nemācīt.
No kara skartajām zonām saleziāņu tēvs ir ieradies kopā ar cilvēku grupu, kura kādu laiku paliks Itālijā. No sākuma dažas sievietes izjutušas satraukumu, kad izdzirdējušas civilo lidmašīnu troksni. Viņas tad instinktīvi raudzījušās, kur varētu patverties. “Ir grūti saprast cilvēku, kurš ieradies no kara,” saka tēvs Olehs. Viņš atzīstas, ka pats, piemēram, jūt milzīgu nogurumu, kuram nav nekāda sakara ar fizisku nogurumu. Šis nogurums licis atteikties no uzacinājuma apmeklēt draugus Turīnā. “Tas ir psiholoģisks nogurums, kad nekur negribas doties, bet atpūsties uz vietas, varbūt, pastaigājoties kādā parkā tepat Romā. Tāds ir kara izraisītais nogurums,” viņš saka.
Priesteris ir palīdzējis evakuēties vairāk nekā 500 cilvēkiem no ļoti bīstamām vietām, uz kurām doties uzdrošinās tikai retais. “Tagad redzu šos jauniešus, kuriem palīdzēju bēgt un kuri ir iekārtojušies jaunā dzīvē, un domāju: “Kur būtu šis puisis, vai šī meitene, ja es nebūtu viņiem palīdzējis?” “Esmu priecīgs, jo domāju, ka tā ir vissvarīgākā lieta, ko savā dzīvē esmu varējis paveikt. Jo dzīve tev dod izdevību un tu saki: šī varētu būt visnozīmīgākā lieta tavā eksistencē, tātad, pieņemšu to, vai nepieņemšu, metīšos tajā, vai nē. Un kad esi tajā meties, tad redzi, ka esi izdarījis daudz laba un pie tam, vēl palicis dzīvs,” saka priesteris no Ukrainas. Viņš aicina būt par palīgu citiem, strādāt draudzēs, palīdzēt tiem, kuri atrodas frontē.
Olehs Ladņuks atgādina, ka Verhņokamjanskas draudzi Doņeckas reģionā no trim pusēm ir ielenkuši krievu karavīri. Tajā joprojām atrodas grieķu bizantiešu rita katoļticīgie, pie kuriem saleziānis bija devies Ziemassvētkos un ir apņēmības pilns doties arī Lieldienās, ko šī rita katoļi svinēs maijā. “Jau divus gadus šie cilvēki nespēj apmeklēt baznīcu, jo to ir iedragājusi bumba. Arī viss ciemats ir sagrauts. Viņi dzīvo pazemes bunkuros, bet negrib atstāt šo vietu, neraugoties uz to, ka vairākkārt esmu viņus lūdzis to darīt,” savas raizes atklāj militārais kapelāns no Ukrainas.
Publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte
