Francisks: Jubileja – žēlsirdības un piedošanas laiks

Silvija Krivteža - Vatikāns

Svētais tēvs atgādina, ka Izraēļa tautas vēsturē auna raga skaņas vēstīja par īpaša gada sākumu saskaņā ar Mozus Likuma priekšrakstiem (Lev 25). 

Jubilejas gads bija izpirkšanas un atdzimšanas laiks, ko pavadīja virkne simbolisku pasākumu. Tie ir pārsteidzoši aktuāli arī mūsdienās. Parādu atlaišana ik pēc 50 gadiem simbolizē sociālā taisnīguma atjaunošanu. Vergu atbrīvošana ir sapņa piepildījums par cilvēku kopienu, kas ir brīva no apspiestības un diskriminācijas, - par tādu kopienu, kas vairāk līdzinās Izceļošanas ļaudīm, kurus Dievs izvēlējās kā vienu ģimeni kopīgā ceļojumā.

Savas uzrunas sākumā Nācaretes sinagogā Jēzus personificē šo Vecās Derības jubilejas tēlu, piepildot to ar jaunu un galīgu nozīmi: Viņš pats ir Dieva vaigs. Viņš nāca, lai atpestītu nabagos un atbrīvotu ieslodzītos, lai atklātu Tēva žēlsirdību pret grēka ievainotiem, pakritušiem un tiem, kas zaudējuši cerību.

Jēzus nāca, lai atbrīvotu no jebkura veida verdzības, atvērtu aklajiem acis un stiprinātu nogurušos (Lk 4, 18-19). Šajā mesiāniskajā nodomā Jubilejas jēga paplašinās, aptverot visas cilvēku dzīves apspiešanas formas. Tā kļūst par iespēju saraut grēka važas, dziedināt jebkuru iekšējo aklumu, kas traucē viņiem satikt Dievu un ieraudzīt tuvāko, atjaunot prieku satikt Kungu, atkal doties ceļā ar cerības zīmi.

Pāvests skaidro, ka kopš 1300. gada (kad tika publicēta pāvesta Bonifācija VIII bulla) miljoniem ticīgo svētceļo uz Romu. Ar savu ārējo svētceļojumu viņi apliecina vēlmi pēc iekšējās atjaunošanās; viņi vēlas, lai Evaņģēlija cerība atkal piepildītu un uzturētu viņu ikdienas dzīvi, neskatoties uz grūtībām un pārbaudījumiem. Jo ikviens no mums savā sirdī jūt slāpes pēc laimes un dzīves pilnības. Kristus, mūsu cerība, iziet pretī šīm dziļi iesakņojušajām ilgām, aicinot mūs no jauna atklāt satikšanās prieku ar Viņu, kas pārveido un atjauno mūsu dzīvi. Tādēļ var "skaidri redzēt, ka kristīgā dzīve ir svētceļojums, kurā ir arī nozīmīgi brīži, kas palīdz uzturēt un stiprināt cerību, kas vada mūsu soļus pretī mērķim – uz satikšanos ar Kungu Jēzu” (Spes non confundit, 5).

Šāds svarīgs brīdis ir Jubilejas gads. Svētās durvis, kas atvērsies Ziemassvētku naktī, ir aicinājums uz pāreju, uz iekšējo atjaunotni; tas ir aicinājums ieiet jaunā dzīvē, ko mums sniedz tikšanās ar Kristu. Romas pilsēta atkal uzņems daudzus svētceļniekus no visas pasaules, kā tas notika 1300. gadā - pirmajā Katoliskās Baznīcas Jubilejas gadā. Toreiz daudzi svētceļnieki ieradās no ziemeļiem un, kā raksta Dante Aligjēri, no Monte Mario pakalna tie varēja apbrīnot Mūžīgās pilsētas krāšņumu, par kuru jau sen sapņoja; citi mazās laivās pa Tibru kuģoja no dienvidiem. Visi centās sasniegt un pārkāpt Svēto durvju slieksni.

Gatavojoties 2025. gada jubilejai, tika veikti daudzi pasākumi: uzlabota ceļu satiksme, sabiedriskā transporta efektivitāte, atjaunoti pieminekļi un kopumā modernizēta senā pilsēta. Protams, ir svarīgi, lai Roma būtu gatava infrastruktūras ziņā, tomēr nevajag aizmirst, ka Jubileja pilsētai piešķir īpašu misiju. Tai jābūt viesmīlīgai un atvērtai visiem, jākļūst par atšķirību sajaukšanas un daudzpusīga dialoga laboratoriju, daudzkultūru darbnīcu, kurā kā mozaīkā tiek apvienotas dažādas pasaules krāsas. Šādā veidā tā var kļūt par pilsētu ar mūžības elpu, kas sakņojas krāšņā pagātnē, bet tiecas veidot nākotni - nākotni bez barjerām, diskriminācijas un neuzticības mūriem.

Pāvests pauž cerību, ka Roma atklās pasaulei kristīgās vēstures unikālo skaistumu, kas to ir veidojis. Šo pilsētu raksturo ne tikai mākslas un arhitektūras bagātības, bet galvenokārt viesmīlība un brālība. Lai katra cilvēka sirds un katra iela šajā pilsētā priecīgi skandē: "Mūžīgā Roma, mocekļu un svēto pilsēta (...), tevi neuzvarēs spēks un terors, bet gan Patiesība un Mīlestība" (Pontifikālā himna).