Svētā Jāņa Pāvila II vizīte Gruzijā bīskapa Džuzepes Pasoti atmiņās
Tornike Kakalašvili - Vatikāns
Vizītes laikā Jānis Pāvils II tikās ar visas Gruzijas patriarhu, katolikosu Iliju II un kopā ar viņu parakstīja vienošanos, kurā norādīja uz fundamentālo miera vērtību un izdeva apelāciju pasaulei, aicinot darīt visu iespējamo, lai izvairītos no kara un terorisma.
Par svētā Jāņa Pāvila II vizītes nozīmi ar Vatikāna mediju starpniecību pārdomās dalās Latīņu rita Kaukāza apustuliskais administrators Džuzepe Pasoto. Viņš to sauc par ārkārtēju notikumu, par dāvanu Baznīcai, kas tikko bija pārdzīvojusi komunisma gadus. Romas bīskaps Gruzijā ieradās pirmoreiz Baznīcas divtūkstoš gadu vēsturē. Tas bija nozīmīgs brīdis visai Gruzijas zemei. “Pēc komunisma perioda ar toreizējo valsts prezidentu Eduardu Ševardnadzi priekšgalā sākās virzība uz kaut ko jaunu, jutām, ka kaut kam labam ir jānotiek. Bija tā, it kā būtu iedegta lampiņa, kas meta starus uz visām pusēm,” atceras bīskaps Pasoto.
Runājot par personīgajām atmiņām, Kaukāza apustuliskais administrators atceras, ka pāvesta ceremoniju meistars Gvido Marini lūdza palīdzēt ar gruzīnu valodas izrunu, jo Svētās Mises laikā Jānis Pāvils II gatavojās gruzīnu valodā teikt dažus uzrunas vārdus. “Iegāju sakristejā un jautāju: “Svētais tēvs, vai esat gatavs?” Viņš sāka izrunāt vārdus gruzīnu valodā, taču vēlāk teica: “Pārāk sarežģīti, neko darīt, runāsim latīņu valodā”. Es tad atbildēju: “Bet Jūs ieradāties Gruzijā un nokāpjot no lidmašīnas trapa, teicāt “gamardžoba,” kas nozīmē “labdien”, “sveiki”. Jūs visiem likāt sevī iemīlēties ar vienu vienīgu vārdu un šeit, Svētajā Misē, gruzīniski neteiksiet pat svētības vārdus?” “Viņš manī paskatījās un teica: “Labi, palīdzi man, atkārtosim!” Mēs atkārtojām desmit reizes un tad viņš uzrunāja tautu gruzīnu valodā,” atceras bīskaps Pasoti.
Gruzijā tolaik valdīja nabadzība, jo pēc neatkarības atgūšanas, sākās pilsoņu karš un Krievija slēdza jebkādus sakarus, ekonomiskā situācija bija smaga. Bīskaps Pasoti ieradās 1994. gadā. Viņš atceras, ka dzīvoklī vēl bija ūdens un gāze, bet gada beigās to gandrīz vairs nebija, ja nu tikai uz dažiem brīžiem. “Visur valdīja trūkums un pilsēta bija tumša, tajā nebija apgaismojuma. Neraugoties uz to, šķita, ka cilvēki tajā brīdī savās sirdīs glabāja daudz cerību, viņi raudzījās tālāk par to, kas norisinājās apkārt,” stāsta bīskaps. Arī viņam bijušas pozitīvas izjūtas, jo tad, kad sirds ir pilna ar cerību, tad izdodas paveikt lietas, kas pirms tam ir šķitušas neiespējamas
“Bija cerība un arī pāvesta vizīte, ko varētu saukt par negaidītu, jo tikai gadu pirms tam neviens par to nevarēja ne iedomāties, tika uzlūkota kā ceļš, kas pavērās pretim Eiropai, pretim citām lietām, kas atrodas ārpus Gruzijas ietvariem. Reliģiskā līmenī pāvests toreiz saskārās ar kādu ekumeniska rakstura problēmu, arī tas bija kaut kas jauns. Tomēr, tas bija laiks, kurā varēja redzēt nākotni,” atceras Kaukāza apustuliskais administrators.
“Katrs ceļojums ir zīme. Tas nenozīmē, ka ceļojums maina situācijas, tomēr tas kļūst par zīmi, par norādi,” turpina bīskaps Pasoti. “Vienmēr esmu teicis, ka tad, kad pāvests ceļo, viņš dod norādes, norāda uz ceļu, ko iet. Problēmas, piemēram, ekumeniskā līmenī starp pareizticīgajiem un katoļiem, Gruzijā bija palikušas tādas pašas kā iepriekš. Taču, nelielajai katoļticīgo kopienai pāvesta ierašanās nelielajā Kaukāza zemē bija liela cieņas zīme. Viņi, kas bija gandrīz nozuduši no redzesloka, pēkšņi sajutās ievērības cienīgi un vairāk sāka apzināties savu identitāti.”
Bīskaps stāsta, ka pēc tam varējis vērot rezultātus. “Cilvēki pasauli sāka uzlūkot citādām acīm,” viņš saka, “tajā skaitā arī pareizticīgie, jo daudzi no viņiem piedalījās ar pāvesta vizīti saistītajos notikumos.” Arī tagad ir tādi, kuri atceroties saka: “Tas brīdis man bija tik skaists!” Sabiedrība saņēma kaut ko tādu, kas palīdzēja raudzīties tālāk. Varēja redzēt arī, ka pāvests cieš, taču viņš liecināja, ka pastāv vērtības, par kurām var ciest, var atdot pat dzīvību. “Domāju, ka tā bija mācība katram ticīgajam par to, kā pieņemt ciešanas sev noliktajā brīdī. Un tas piešķīra entuziasmu,” saka bīskaps Džuzepe Pasoti.
Jautāts, vai svētā Jāņa Pāvila II apustuliskais ceļojums uz Tbilisi palīdzēja veicināt dialogu starp Katolisko un Gruzijas Pareizticīgo Baznīcu, Kaukāza apustuliskais administrators pārliecinoši atbild, ka “jā”. Arī tad, ja nav redzēti konkrēti žesti, jo “Baznīcas vīriem ir nepieciešams laiks, lai celtu”. Bīskaps pauž pārliecību, ka ieguldījums ne vienmēr nozīmē taustāmus un perfektus rezultātus. “Ieguldījums ir arī tad, ja tiek norādīts virziens, ja tiek liecināts par savu ticību, kad tiek sperts pirmais solis un sagaidīts, ka tu spersi nākamo,” viņš saka. Bīskapam personīgi tas esot nozīmējis ceļojumu, kurā tika dots ieguldījums. “Daži uzskata, ka šāda veida ceļojumi neko daudz nedod. Man tie ir ļoti svarīgi, jo nemitīgi tiek atgādināts par būtiskajiem virzieniem, kuri mums ir jāiet kā kristiešiem,” viņš norāda.
Arī apustuliskā administratora attiecības ar Gruzijas Pareizticīgo patriarhātu kļuva vienkāršākas. Palīdzēja arī pāvesta Franciska vizīte. Bīskapa Džuzepes Pasoti ieskatā, pāvestu izvēle apmeklēt Gruziju arī citām zemēm ir likusi pievērst uzmanību ekumeniskajam dialogam. Viņš piebilst, ka šobrīd pāvests vēl nevar apmeklēt Maskavu, taču nav šķēršļu tikties ar citām pareizticīgo Baznīcām tur, kur tas ir iespējams.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte