Kontemplācija dziedē mūsu dvēseli un ved pie rūpēm par radīto

Silvija Krivteža, Jānis Evertovskis – Vatikāns

Rūpju uzņemšanās ir cilvēka “zelta likums”, kas nes veselību un cerību. Rūpes par slimo, trūkumā nonākušo vai atstumto ir cilvēces un arī kristīgā bagātība. Francisks norādīja, ka mums ir jārūpējas arī par savām kopējām mājām – par zemi un katru radību. Visas dzīvības formas ir savstarpēji saistītas, un mūsu veselība ir atkarīga no Dieva izveidoto un mums uzticēto ekosistēmu veselības (sal. Rad 2, 15). To ļaunprātīga izmantošana ir smags grēks – uzsvēra Svētais tēvs, norādot, ka labākā “pretinde” šādai mūsu kopējo māju ļaunprātīgai izmantošanai, ir kontemplācija. Tādēļ ir svarīgi apstāties un novērtēt visu skaisto, kas ir mums apkārt.

Turpinājumā pāvests atgādināja, ka radītā pasaule nav tikai “resurss”. Radībām ir sava vērtība, un tās katra savā veidā izstaro Dieva bezgalīgo gudrību un labestību. Svarīgi ir atklāt šo vērtību un saskatīt šo dievišķās gaismas staru – sacīja Francisks. Taču lai to atklātu, mums ir jāapklust, jāieklausās un jākontemplē. Kontemplācija dziedē dvēseli. Pāvests uzsvēra, ka bez kontemplācijas varam viegli iekrist antropocentrismā, pārspīlējot savu lomu un uzskatot sevi par absolūtiem valdniekiem pār visām pārējām radībām.

Mēs uzskatām sevi par visa centru, gribam ieņemt Dieva vietu. Tādā veidā mēs izjaucam harmoniju, kļūstam par postītājiem. Mēs aizmirstam, ka esam aicināti sargāt dzīvību. Mums, protams, ir jāapstrādā zeme, lai varētu dzīvot un attīstīties, taču darbs nav sinonīms izmantošanai. Ar darbu vienmēr saistās arī rūpes. Tā ir mūsu misija. Mēs nevarēsim gaidīt, lai notiktu materiālā attīstība, ja nerūpēsimies par savām kopējām mājām – uzsvēra pāvests. Mūsu trūcīgākie brāļi un mūsu māte zeme vaid par to kaitējumu un netaisnību, ko esam nodarījuši, un pieprasa, lai mēs mainītu savu ceļa virzienu. No mums tiek prasīta atgriešanās.

Tātad, ir svarīgi atgūt kontemplatīvo dimensiju, tas ir, uzlūkot zemi, visu radīto kā dāvanu, nevis kā lietas, ko var egoistiski izmantot peļņas gūšanai. Kontemplējot, mēs saskatām citos cilvēkos un dabā kaut ko daudz vairāk nekā noderīgumu. Pāvests uzsvēra, ka šeit mēs nonākam pie problēmas paša kodola, proti, kontemplēt nozīmē sniegties tālāk par utilitāro raksturu, kontemplēt skaisto nenozīmē to izmantot. Kontemplācijā ietilpst šī nesavtības jeb “bezmaksas” dimensija.

Kontemplējot, mēs atklājam lietu vērtību, ko Dievs tām ir piešķīris. Pateicoties kontemplācijai, mēs kļūstam rūpīgāki un vērīgāki. Francisks paskaidroja, ka kontemplēt nenozīmē uzlūkot dabu no ārpuses, tas nozīmē raudzīties no iekšpuses un apzināties, ka mēs esam daļa no radītā un nedrīkstam būt pasīvi vērotāji no malas. Kontemplatīvs cilvēks apzinās, ka ir aicināts sargāt radīto un to aizstāvēt.

Pāvests piebilda, ka tas, kurš neprot kontemplēt dabu un visu radīto, neprot saskatīt arī cilvēka personas milzīgo vērtību. Tas, kurš egoistiski izmanto dabas resursus, beigu beigās izmanto arī cilvēkus un apietas ar viņiem kā vergiem. Tas ir universāls likums. “Ja tu nepratīsi kontemplēt dabu, visticamāk tu nepratīsi kontemplēt arī cilvēkus, personu skaistumu, brāli, māsu”, uzsvēra Svētais tēvs.

Tas, kurš prot kontemplēt, vieglāk ķersies pie darba, lai novērstu degradāciju un visu, kas kaitē veselībai. Šāds cilvēks centīsies izglītot un attīstīt jaunus ražošanas un patēriņa ieradumus. Viņš palīdzēs meklēt jaunu ekonomiskās attīstības modeli, kas būs nodrošinājums tam, ka tiks sargātas mūsu kopējās mājas. Kontemplatīvais cilvēks tiecas savā darbībā kļūt par vides aizstāvi. Viņš tiecas saistīt sentēvu gudrību ar jaunajām tehniskajām zināšanām, lai tādējādi mūsu dzīves stils vienmēr būtu ilgtspējīgs.

Kontemplācija un rūpes ir divi svarīgi elementi mūsu attiecībās ar radīto. Tās ir divas pieejas, lai izlabotu šīs attiecības un atgūtu līdzsvaru. Pāvests atgādināja, ka mēs esam aicināti kļūt par kopējo māju, dzīvības un cerības “sargiem”. Mēs esam aicināti sargāt mums Dieva uzticēto mantojumu par labu nākamajām paaudzēm. Turpretī, ja postīsim radīto, lai tikai sev gūtu labumu, par to būs dārgi jāmaksā – piekodināja Francisks. To nedrīkst aizmirst! Padomāsim par bērniem, mazbērniem: ko mēs viņiem atstāsim?

Noslēgumā Svētais tēvs uzsvēra, ka katrs no mums var kļūt par “kopējā nama sargātāju” un slavēt Dievu par Viņa radībām, tās kontemplēt un aizstāvēt. “Kontemplēt, lai rūpētos, kontemplēt, lai sargātu, lai sargātu sevi, radīto, savus bērnus, savus mazbērnus un nākotni. Kontemplēt, lai rūpētos un sargātu, un atstātu mantojumu nākamajai paaudzei”, sacīja Francisks.

Pabeidzis katehēzi, pāvests apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas. Poļu ticīgajiem viņš teica: “Šodien, kad runājam par radības apceri, prātā nāk svētā Jāņa Pāvila II vārdi: "Es kontemplēju šīs zemes skaistumu. Ar neparastu spēku mūs uzrunā debesu zilgme, mežu un lauku zaļums, ezeru un upju sudrabs. Tas viss liecina par Radītāja mīlestību, par viņa Gara dzīvinošo spēku, par pestīšanu, ko Dēls paveica katra cilvēka un visas pasaules labā". Lai šādas attiecības ar dabu stiprina mūsu gribu aizsargāt un rūpēties par radību. Dodu jums savu svētību”. Francisks apsveica arī jauniešus, slimniekus, vecos ļaudis un jaunlaulāto pārus.