Marija ir līdzās tiem, kuri pandēmijas laikā mirst vieni
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot trešdienas vispārējo audienci, Francisks atgādināja, ka kristīgajai lūgšanai zustu jēga, ja Vārds nebūtu iemiesojies. Kristus ir Vidutājs – tilts, kuru šķērsojam, lai grieztos pie Tēva. Viņš ir vienīgais Pestītājs un vienīgais vidutājs starp Dievu un cilvēkiem. Katra lūgšana, ko paceļam pie Dieva, ir lūgšana caur Kristu, ar Kristu un Kristū, un īstenojas, pateicoties Viņa aizbildniecībai. Tieši Kristus aizbildniecība ir pamats visām mūsu lūgšanām un dievbijības formām, un vispirms jau Vissvētākās Jaunavas Marijas, Jēzus Mātes, godināšanai.
Pāvests atzina, ka Dievmātei kristieša dzīvē, un tai skaitā lūgšanā, pienākas īpaša vieta, jo Viņa ir Jēzus Māte. Austrumu Baznīcas viņu bieži vien attēlo kā Odigitria, proti, to, kura “rāda ceļu”, tas ir, savu Dēlu, Jēzu Kristu. Viņa ir visur klātesoša kristīgajā ikonogrāfijā. Dažreiz viņas klātbūtne ir īpaši izcelta, taču – vienmēr saistībā ar viņas Dēlu. Viņas rokas, viņas acis, viņas stāja ir dzīvais “katehisms”, un vienmēr norāda uz to, kuram pienākas centrālā vieta, proti, Jēzu. Marija ir pilnībā vēsta uz Viņu. Viņa ir pirmā mācekle.
Marija ir pazemīgā Kunga kalpone, un nekas vairāk – tāda bija viņas loma šīs zemes dzīves laikā un tāda tā paliek uz mūžiem. Šķiet, ka vienā brīdī viņa pazūd no Evaņģēlijiem. Taču izšķirošajos brīžos viņa atgriežas – piemēram, Kānā, kad Jēzus, pateicoties viņas aizbildniecībai, izdarīja savu pirmo brīnumu, un vēlāk Golgātā, krusta pakājē.
Kad Jēzus īsi pirms savas nāves pie krusta novēlēja Marijai savu mīļoto mācekli, viņa kļuva par visas Baznīcas Māti. Kopš tā brīža mēs visi esam sapulcināti zem viņas apmetņa, kā to varam redzēt dažās svētgleznās vai kā lūdzamies, sakot: “Tavā patvērumā steidzamies, Svētā Dieva Dzemdētāja”. Runa ir par Mariju kā Māti, kurai Jēzus mūs visus uzticēja. Francisks uzsvēra, ka Marija ir Māte, nevis dieviete vai līdzatpestītāja. Marija ir Māte. Ticīgā tauta ļoti godina Mariju, un ir tai piešķīrusi dažādus skaistus titulus. Taču būsim uzmanīgi – sacīja pāvests – viss skaistais, ko Baznīca un svētie saka par Mariju, neko neatņem no tā, ka vienīgais Pestītājs ir Kristus. Viņš ir vienīgais Pestītājs. Uz Mariju attiecinātie skaistie tituli ir viņas bērnu mīlestības izpausme.
Uzrunas turpinājumā pāvests paskaidroja, ka kristieši sāka lūgt Mariju ar dažiem viņai tieši adresētiem vārdiem, ko atrodam Evaņģēlijos: “Žēlastības pilnā”, “svētīta starp sievietēm”. Drīz vien “Esi sveicināta” lūgšanā parādījās arī tituls Theotokos (“Dieva Māte”). Un tāpat kā “Tēvs mūsu” lūgšanā, arī “Esi sveicināta” slavēšanai pievienojam lūgumu – mēs lūdzam, lai Marija lūdz par mums, grēciniekiem, lai viņa ar savu maigumu aizbildina par mums “tagad un mūsu nāves stundā”. Tātad, lai viņa aizbildina par mums tagad un kā Māte un pirmā mācekle pavada mūs arī dzīves pēdējā brīdī, kad vajadzēs pārkāpt mūžības slieksni.
Francisks atgādināja, ka Marija vienmēr atrodas līdzās saviem bērniem, kuri atstāj šo pasauli. Ja kāds jūtas viens un atstāts, viņa ir līdzās, tāpat kā bija līdzās savam Dēlam, kad visi Viņu bija atstājuši.
Svētais tēvs atgādināja, ka viņai adresētās lūgšanas nav veltīgas. Viņa ir “jāvārda” sieviete, kura nekavējoties atbildēja Eņģeļa aicinājumam, atbild arī uz mūsu lūgumiem, dzird mūsu saucienus – arī tos saucienus, kas paliek iesprostoti sirdī un nespēj izlauzties uz āru, bet kurus Dievs pazīst labāk par mums pašiem. Marija kā laba māte – un vēl vairāk – aizstāv mūs briesmās, rūpējas par mums arī tad, kad mēs esam aizņemti ar savām lietām un pazaudējam virzīšanās uz priekšu jēgu, un pakļaujam briesmām ne tikai savu veselību, bet arī savu pestīšanu. Marija ir klāt un lūdzas par mums. Viņa lūdzas par tiem, kuri nelūdzas, jo viņa ir mūsu Māte.
