Iznācis pāvesta vēstījums 36. Pasaules Jauniešu dienai

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Lai atkal celtos, pasaulei ir vajadzīgs jūsu spēks, jūsu entuziasms, jūsu aizrautība”, raksta pāvests jauniešiem adresētajā vēstījumā, izsakot cerību, ka tas mums palīdzēs sagatavoties jauniem laikiem, jaunai lappusei cilvēces vēsturē. “Nav iespējams sākt no jauna bez jums, dārgie jaunieši”. Ja šajā pandēmijas laikā atklājās mūsu vājās puses, tad reizē kļuva spožāki arī mūsu tikumi, kuru vidū Svētais tēvs min solidaritāti. Mēs redzam, ka daudzi cilvēki visā pasaulē, tai skaitā jaunieši, cīnās par dzīvību, sēj cerību, aizstāv brīvību un taisnīgumu, veicina mieru un būvē tiltus. “Kad viens jaunietis krīt, tad zināmā mērā krīt cilvēce”, viņš raksta. Taču “kad jaunietis ceļas, tad notiek tā, it kā atkal pieceltos visa pasaule”. Jauniešu rokās ir liels potenciāls. Viņu sirdīs ir liels spēks. Tāpēc šoreiz Francisks grib kopā ar jauniešiem pārdomāt vārdus, ko Jēzus saka Pāvilam, un ko atrodam Apustuļu darbu grāmatā: “Celies! Es ieceļu tevi par liecinieku tam, ko tu redzēji”. Šie vārdi atrodami liecībā, ko Pāvils sniedz ķēniņa Agripas priekšā. Viņš stāsta par savu satikšanos ar Jēzu Kristu, kura notika pirms 25 gadiem.

Pāvils iepriekš bija kristiešu vajātājs. Taču Jēzus sauc viņu vārdā: “Saul, Saul…”. Jēzus viņu pazīst personīgi un grib viņam atklāt savu žēlsirdību. Tieši šī žēlastība, šī nepelnītā beznosacījumu mīlestība kļūs par gaismu, kas radikāli izmainīs Saula dzīvi. Sastopot Jēzu, viņš jautā: “Kungs, kas Tu esi?” (Apd 26, 15). Vēstījumā pāvests norāda, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums, un agrāk vai vēlāk mums visiem tas ir jāuzdod. Nepietiek būt dzirdējušam par Kristu, bet ir jārunā ar Viņu personīgi. Būtībā tā ir lūgšana – skaidro Francisks. Pat ja ar mūsu sirdi vēl kaut kas nav kārtībā, pat ja mūsu prātu nomāc šaubas vai pat nicinājums pret Kristu un kristiešiem, mums ir jāvēršas pie Jēzus.

Uz minēto jautājumu Sauls saņem atbildi: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā”. Tādā veidā Jēzus atklāj lielu noslēpumu, proti, Viņš identificējas ar Baznīcu, ar kristiešiem. Svētais tēvs uzsver, ka mēs nevaram iepazīt Jēzus, nepazīstot Baznīcu. Mēs nevaram iepazīt Jēzu citādi, kā tikai caur Viņa kopienas brāļiem un māsām. Mēs nevaram sevi dēvēt par īstiem kristiešiem, ja atmetam ticības ekleziālo dimensiju.

Kad Sauls nokrita zemē no zirga, Kungs viņam sacīja: “Grūti tev spert dzenulim pretī”. Sauls, jau vajādams kristiešus, satika viņos Jēzu. Kungs jau iepriekš noslēpumainā veidā mēģināja viņu pievilkt pie sevis, taču viņš tam pretojās. Šo maigo “pārmetumu” Kungs adresē arī katram jaunietim, kurš no Viņa attālinās: “Cik ilgi tu bēgsi no manis? Kāpēc tu nedzirdi, ka es tevi aicinu? Es gaidu, kad tu atgriezīsies”. Vēstījumā lasām, ka mūsu sirdī ir it kā degoša uguns. Pat ja mēs mēģinām to apslāpēt, mums tas nesanāk, jo tā ir stiprāka par mums.

Pāvests norāda, ka Kungs izvēlas tādu, kurš Viņu pat vajā, kurš ir naidīgs pret Viņu un kristiešiem, jo nav neviena, ko Dievs nevarētu atgūt. Viņu personīgi satiekot, mēs vienmēr varam sākt no jauna. Ne par vienu nedrīkst teikt, ka viņš ir pārāk tālu vai ka ir par vēlu. Pat ja jaunieši pretojas, tie tomēr dziļi sirdī alkst mīlēt ar visiem saviem spēkiem un iesaistīties misijā.

Sauls, kurš iepriekš bija par sevi augstās domās, tiek “nosēdināts” un kļūst akls. Pamazām viņš atklāj arī savu garīgo aklumu. Viņš saprot, ka īstenībā ir vājš un mazs. Viņš sāk apzināties savus ierobežojumus. Francisks uzsver, ka šī pazemība ir fundamentāla lieta! Tam, kurš domā, ka visu zina, būs grūti satikt Kristu. Notikums ar Saulu atklāj kādu paradoksu: kad cilvēks atzīst, ka ir akls, tieši tad sāk redzēt. No šī brīža Sauls nomaina vārdu. Turpmāk viņš būs Pāvils, kas nozīmē “mazs”.

Pāvests norāda, ka tas nav nekāds nickname (segvārds), bet ka viņš patiešām tāds arī jutās. Un kā to māca daudzi svētie, tai skaitā svētā Terēze no Lizjē, pazemība ir patiesība. Vēstījumā lasām, ka mūsu dienas iezīmē visdažādākie “stāsti” – īpaši sociālajos tīklos -, kas bieži vien tiek mākslīgi apstrādāti ar dažādiem instrumentiem un filtriem. Mēs gribam saviem “draugiem” un sekotājiem parādīt sevi citādākus nekā esam patiesībā. Kristus, pusdienlaika saules gaisma, nāk mūs apgaismot un atgriezt mums autentiskumu, atbrīvojot no visām maskām. Viņš skaidri parāda, kas mēs esam, jo Viņš mūs mīl tādus, kādi esam.

Pāvila atgriešanās nav atkāpšanās atpakaļ, bet ir atvēršanās pavisam jaunai perspektīvai. Viņš turpina ceļu uz Damasku, bet – jau kā pavisam cits cilvēks. Viņa ceļojuma mērķis un perspektīva ir mainījušies. Saņēmis Kristību, viņš klusumā un lūgšanā dziļāk atklās savu no Kunga Jēzus saņemto jauno identitāti. Pāvests atzīst, ka Pāvila rīcība pirms satikšanās ar Jēzu arī mums nav nemaz tik sveša. “Cik daudzi jaunieši šodien, varbūt savas politiskās vai reliģiskās pārliecības pamudināti, beigās daudzu cilvēku dzīvē kļūst par vardarbības un iznīcināšanas instrumentiem!” – raksta Francisks.

Vēlāk Pāvilu pazīs kā “tautu apustuli”. Kungs viņam uzticējās. Arī katram no mums Kungs sirds dziļumos saka: “Es tev uzticos. Es pazīstu tavu dzīvi un ņemu to savās rokās, kopā ar tevi. Pat ja tu nereti nostājies pret mani, es tevi izvēlos un daru par savu liecinieku”. Dievišķā loģika var pārvērst vislielāko vajātāju par izcilu liecinieku – raksta Francisks. Dievs izrauga Pāvilu par liecinieku, lai viņš atvērtu cilvēkiem acis, ka tie varētu atgriezties no tumsas gaismā.

Pāvests atgādina, ka līdz ar jauno dzīvi, ko saņemam Kristībā, mēs saņemam no Kunga arī misiju: “Tu būsi mans liecinieks!” “Pāvilam adresētais Kristus aicinājums”, raksta Francisks, “šodien tiek izteikts katram un katrai no jums, jaunieši: «Celies! Tu nevari palikt zemē un raudāt. Tevi gaida misija. Arī tu vari būt to darbu liecinieks, kurus Jēzus iesāka tevī veikt»”.

Noslēgumā Svētais tēvs Kristus vārdā pavēl jauniešiem celties un liecināt par to, kā Kristus tiem atgrieza redzi, kā tie ieraudzīja labo un Dieva skaistumu sevī, citos un Baznīcas kopībā, kas uzvar ikvienu vientulību; celties un liecināt par to, ka ir iespējams veidot mīlestības un cieņas pilnas attiecības savā starpā, ģimenē, starp vecākiem un bērniem, jauniešiem un vecajiem ļaudīm; celties un iestāties par sociālo taisnīgumu, patiesību, cilvēktiesībām, vajāto, nabagu un ievainojamāko cilvēku labā; celties un liecināt par to, ka arī salauztās dzīves ir iespējams atjaunot, ka jau garīgi mirušie cilvēki var augšāmcelties, ka vergi var atkal kļūt brīvi, ka tie, kuru sirdis moka skumjas, var atgūt cerību; celties un liecināt, ka Kristus ir dzīvs!

Francisks apliecina, ka Kungs, Baznīca, pāvests uzticas jauniešiem. Ja kāds patiešām ir piedzīvojis Dieva pestīšanu nesošo mīlestību, tad viņam nav vajadzīgs ilgs laiks, lai sagatavotos un ietu sludināt.

Svētais tēvs aicina jauniešus piedalīties šajā garīgajā svētceļojumā, kas tuvina Pasaules Jauniešu dienas svinībām Lisabonā 2023. gadā. Viņš izsaka cerību, ka mēs visi izdzīvosim šos posmus kā īsti svētceļnieki, bet nevis kā “ticības tūristi”. Ja atvērsimies Dieva pārsteigumiem un ieklausīsimies Viņa balsī, kas atskan arī caur mūsu brāļiem un māsām, tad sniegsim cits citam atbalstu, lai atkal varētu kopā piecelties, un šajā grūtajā vēstures brīdī kļūsim par cerības pilniem jauno laiku praviešiem.