Pāvests: "Migranti ir svētība arī Baznīcai Eiropā"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Fonda locekļi – priesteri un pastorālie līdzstrādnieki kalpo pa Eiropu izkaisītajām itāļu valodā runājošo ļaužu kopienām. Francisks norādīja, ka šādas tēmas izvēlē saskata pastorālās rūpes, kas liek aizvien labāk iepazīt konkrēto realitāti, proti, itāliski runājošo cilvēku pārvietošanos, un misionāro vēlmi. Šī tikšanās var kalpot kā jaunas evaņģelizācijas ieraugs Eiropā. Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs pievērsās trīs aspektiem.

Pirmais attiecas uz pārvietošanos, kustību jeb migrāciju. Pāvests atzina, ka bieži vien mēs redzam migrantus tikai kā “citus”, kā svešiniekus. Taču, īstenībā, viņi ir daļa no “mēs”, un kas šajā gadījumā attiecas uz itāļiem un itāļu emigrantiem, tad pēdējie, Franciska vārdiem runājot, ir “mūsu tuvākie”. Itāliski runājošie emigranti ir itāļu tautieši. Runa ir par “mūsu ģimenēm”, “mūsu jauniešiem, augstskolas absolvējušajiem studentiem, bezdarbniekiem”, “mūsu uzņēmējiem”. Svētais tēvs atzina, ka pa Eiropu un pasauli izkaisīto itāļu fenomens viņam ir īpaši tuvs, jo arī viņa ģimene no Itālijas emigrēja uz Argentīnu.

Otrs aspekts attiecas uz Eiropu. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka, domājot par emigrāciju, mums aizvien vairāk jāapzinās to, ka Eiropa ir mūsu visu kopīgās mājas. Arī Baznīca Eiropā nevar neņemt vērā miljonus itāļu un citu zemju emigrantus, kuri “atjauno pilsētu, valstu vaigu”. Un vienlaikus viņi dzīvina “sapni par vienotu Eiropu, kas spētu saskatīt kopīgās saknes un priecāties par dažādību, kas to apdzīvo” (enc. Fratelli tutti, 10). Tā ir skaista mozaīka, - sacīja Francisks, - ko nedrīkst izpostīt ar aizspriedumiem vai naidu. “Eiropa šodien ir aicināta atdzīvināt savu aicinājumu uz solidaritāti subsidiaritātē”, viņš uzsvēra.

Trešais aspekts attiecas uz ticības liecību, ko sniedz uz dažādām Eiropas zemēm aizbraukušie itāļi. Pāvests atzina, ka pateicoties viņu dziļajām tautas dievbijības saknēm, viņi prata izplatīt Evaņģēlija prieku un parādīt, cik skaisti būt atvērtām un viesmīlīgām kopienām. Viņi prata arī iejusties vietējās kristiešu kopienās. Viņu pagātni iezīmē vienotības un misiju gars. Svētais tēvs izteica cerību, ka tas iezīmēs arī viņu nākotnes dzīvi.

Šajā kontekstā pāvests pievērsās emigrējušajiem vecvecākiem, kuri prata būt radoši arī kristīgās dzīves plāksnē un nodot tālāk ticību jaunajām paaudzēm. Tas ir mantojums, ko pienākas glabāt un par ko ir jārūpējas, meklējot, kā atdzīvināt ticības sludināšanu un liecību. Un tas lielā mērā ir atkarīgs no dialoga starp paaudzēm, īpaši starp vecvecākiem un mazbērniem – viņš uzsvēra. Svarīgi, lai jaunieši būtu saistīti ar savām saknēm. Īpaši laikā, kad viņi dzīvo izkaisīti pa citām Eiropas zemēm, ir ļoti vērtīga šī dzīvības sula, ko viņi saņem no saknēm, tas ir, cilvēcisko un garīgo vērtību sula, ko saņem no vecvecākiem.

Atsaucoties uz Latīņamerikas pieredzi un savu encikliku “Fratelli tutti” (135), Francisks apgalvoja, ka “imigranti – ja viņiem palīdz integrēties – ir svētība, bagātība un jauna dāvana, kas kalpo sabiedrībai kā aicinājums augt”. Pieņemt, pavadīt, veicināt un integrēt – tie ir četri soļi. Ja nenonāksim pie integrācijas, tad var rasties nopietnas problēmas – brīdināja pāvests. “Emigranti ir svētība arī mūsu Baznīcām un Baznīcās Eiropā”, viņš atkārtoja. Ja viņi tiek integrēti, viņi var palīdzēt ieelpot dažādības gaisu, kas atjauno vienotību. Vienlaikus caur satikšanos, attiecību veidošanu un draudzību migrācija var palīdzēt veicināt ekumenismu dažādās Eiropas zemēs, kur vairums ticīgo pieder reformētajām vai pareizticīgo kopienām. Migranti ir svarīgs resurss Baznīcu atjaunotnei un misijai Eiropā – piebilda Svētais tēvs.