Dievs dzīvo mūsu eksistences tuksnešos, dzīvība plaukst, ja atgriežamies

Inese Šteinerte – Vatikāns

Šai koncertzālē, kas tiek uzskatīta par nacionālo kultūras mantojumu, mūsdienu vārdu skaņas savijās ar senajām fonētiskajām skaņām, kas vēstures gadsimtu gaitā ir pavadījušas Evaņģēlija sludināšanu Grieķijā, Eiropā un aiz Vidusjūras baseina zemēm. Euharistijas svinības notika latīņu valodā, bet ticīgie lūdzās grieķu, armēņu un angļu valodās. Homīlijā pāvests balstījās uz diviem atslēgas vārdiem – “tuksnesis” un “atgriešanās”.

Tuksnesis

Francisks atgādināja, ka pirms pieminēt tuksnesi, evaņģēlists Lūka citē tā laika svarīgās personas, to skaitā imperatoru Tibēriju Cēzaru, pārvaldnieku Ponciju Pilātu, ķēniņu Herodu un citus tā laika “politiskos līderus”. Dieva Vārds nav veltīts viņiem, kā to varētu gaidīt, bet gan Jānim, Zaharija dēlam tuksnesī. “No Evaņģēlija rindām,” apgalvoja Francisks, “izriet smalka ironija: no “augstajiem plauktiem”, kuros mīt varas nesēji, negaidīti tiek pāriets uz tuksnesi, uz nepazīstamu un vientuļu vīru”.

“Dievs pārsteidz, Viņa izvēles pārsteidz: tās neietilpst cilvēciskajos apsvērumos, neatbilst varai un tam lielumam, kuru cilvēks parasti saista ar Dievu. Kungs dod priekšroku mazajam un pazemīgajam. Pestīšana nesākas Jeruzalemē, Atēnās, vai Romā. Tā sākas tuksnesī. Šī paradoksālā stratēģija mums dāvā ļoti skaistu vēsti: būt apveltītiem ar autoritāti, būt erudītiem un slaveniem, nenozīmē garantiju, lai patiktu Dievam. Tieši pretēji, tā var vest pie augstprātības un Dieva atgrūšanas. Ir nepieciešams, savukārt, būt iekšēji nabadzīgiem, tik nabadzīgiem, kāds ir tuksnesis.”

Dievs mūs apmeklē smagos brīžos

Uzkavējoties pie “tuksneša paradoksa”, pāvests uzsvēra, ka Jēzus priekšgājējs Jānis nesludina “skaistās vietās, kur ir daudz ļaužu, kur ir redzamība. Viņš sludina tuksnesī, sausā, neauglīgā vietā. Šai tukšajā telpā, kas plešas tālu tālumā un kur nav gandrīz nekādas dzīvības, atklājas Dieva godība, kas tuksnesi pārvērš ezerā, izklatušu zemi ūdens avotos.”

“Lūk, otra uzmundrinoša vēsts: Dievs tagad, tāpat kā toreiz, savu skatienu vērš tur, kur valda skumjas un vientulība. To varam pieredzēt dzīvē: Viņš bieži nespēj mūs sasniegt, kamēr mēs atrodamies starp aplausiem un domājam tikai par sevi. Viņam izdodas mūs sasniegt galvenokārt pārbaudījumu stundās. Viņš apmeklē mūs smagās situācijās, mūsu tukšumos, kad atbrīvojam vietu Viņam, mūsu eksistences tuksnešos.”

Nebaidieties no sausuma!

Dieva skatiens noglāsta cilvēkus un tautas pārbaudījumu brīžos, kad rodas iespaids, ka atrodamies tuksnesī. “Lūk, tieši tur ir klātesošs Kungs,” paskaidroja pāvests. “Viņu bieži vien nepieņem tas, kurš jūtas, ka dzīve ir izdevusies, bet gan vairāk tas, kuram neveicas.” “Kungs nāk ar tuvības, iejūtības un maiguma vārdiem.”

“Kungs nāk mūsu atbrīvot un atgriezt mums dzīvību tieši tādās situācijās, kuras šķiet nelabojamas, bez jebkādas izejas. Viņš nāk! Tātad, nav vietas, kuru Dievs nevēlētos apmeklēt. Un šodien nevaram nepriecāties, redzot, ka Viņš izvēlas tuksnesi, lai sasniegtu mūs mūsu niecībā, ko mīl, un mūsu sausumā, kuru vēlas atspirdzināt. Tāpēc, nebaidieties no sava mazuma, jo runa ir nevis par to, vai esam mazi, bet gan par atvērtību uz Dievu un tuvāko. Un nebaidieties arī no sausuma, jo no tā nebaidās Dievs, kurš nāk jūs apmeklēt!”

Atgriešanās

Otrs vārds, pie kura homīlijā pakavējās pāvests, pieder pie “neērtas” tematikas. Runa ir par atgriešanos. Tāpat kā tuksnesis nav pirmā vieta, kuru mēs vēlētos apmeklēt, tāpat arī aicinājums atgriezties nav pirmais, kuru vēlētos dzirdēt – atzīmēja pāvests.

“Runa par atgriešanos var izraisīt skumjas. Evaņģēliju apvienot ar prieku mums šķiet grūti. Tas notiek, kad atgriešanās tiek reducēta uz morāliem centieniem. Problēma slēpjas tieši tajā, ka mēs visu balstām uz pašu spēkiem. Tas neder! Šeit iemājo garīgās skumjas un izmisums. Mēs vēlamies atgriezties, būt labāki, pārvarēt savus defektus, mainīties, bet jūtamies, ka to pilnībā nespējam, un neraugoties uz labo gribu, tas vienmēr neizododas.”

Domāt tālāk!

Pāvests vilka paralēles starp mūsu pārdzīvojumiem un to, ko pārdzīvoja Tautu apustulis: “Izjūtam to pašu, ko svētais Pāvils, kurš tieši no šīm zemēm rakstīja: “Manī tieksme labu gribēt, bet labā izpildīšanu es sevī neatrodu. Jo es nedaru labo, ko vēlos, bet daru ļauno, ko nevēlos.” (Rm 7,18-19). Francisks, tātad, uzdod jautājumu, kas nodarbina visu laiku un vietu cilvēkus: “Ja pašiem mums nav spēka darīt labo, ko vēlamies, tad ko tas nozīmē, ka mums vajag atgriezties?”

“Mums var palīdzēt jūsu skaistā grieķu valoda ar evaņģēliskā darbības vārda “atgriezties” – “metanoéin” etimoloģiju. Tas sastāv no prepozīcijas “metà”, kas nozīmē “tālāk”, un no darbības vārda “noéin” – “domāt”. Tādējādi, “atgriezties”, nozīmē “domāt tālāk”, proti, iet tālāk par ierasto domāšanas veidu, tālāk aiz mūsu ierastajām prāta shēmām. Domāju tieši par shēmām, kas visu reducē uz mūsu “es”, uz mūsu iedomāto pašpietiekamību. Vai arī par tiem, kuri ir aizvērušies savas stingrības un baiļu dēļ, kas tos paralizē, būdami kārdināti no “tā vienmēr ir bijis”, no idejas, ka dzīves tuksneši ir nāves vietas, kurās nav Dieva klātbūtnes.”

Dievs ir mūsu “tālāk”

“Pamudinot uz atgriešanos, Jānis mūs aicina iet tālāk un neapstāties šeit,” teica pāvests Svētās Mises homīlijā. “Iet tālāk par to, ko mūsu instinkti mums saka un mūsu domas fotografē, jo realitāte ir lielāka.” “Lielāka,” atgādina Francisks, “par mūsu instinktiem un mūsu domām”.

“Realitāte ir tāda, ka Dievs ir lielāks. Tātad, atgriezties, nozīmē, neklausīties to, kas noslāpē cerību, kas atkārto, ka dzīvē nekad nekas nemainīsies. Tie ir mūžīgie pesimisti! Atteikties ticēt, ka esam lemti noslīkt viduvējības grimstošajās smiltīs. Nepadoties iekšējiem dēmoniem, kas par sevi atgādina tieši pārbaudījumu brīžos, lai atņemtu mums drosmi un teiktu, ka nekas mums neizdosies, ka viss ir slikti un kļūt svētiem nav priekš mums. Taču, tā nav, jo ir Dievs. Ir jāuzticas Viņam, jo Viņš ir mūsu “tālāk”, Viņš ir mūsu spēks. Viss mainās, ja Viņam ierāda pirmo vietu. Lūk, atgriešanās: Kungam pietiek ar mūsu atvērtajām durvīm, lai ienāktu un paveiktu brīnums, gluži tāpat, kā Viņam pietika ar tuksnesi un ar Jāņa vārdiem, lai ienāktu pasaulē. Viņš neprasa vairāk!”

Lūgsim cerības žēlastību!

Pēdējie vārdi, ko pāvests izteica Svētajā Misē Atēnu koncertzālē “Megaron”, ir “lūgšanas”, kas būtu jāieraksta katra sirdī:

“Lūgsim žēlastību, lai ar Dievu viss mainās, lai Viņš izdziedina mūsu bailes, atveseļo brūces, tuksnešus pārveido ūdens avotos! Lūgsim cerības žēlastību, jo cerība ir tā, kas atjauno ticību un no jauna iededz žēlsirdību. Pēc cerības šodien slāpst pasaules tuksneši.”