Pāvests novēl, lai Kipra kļūst par brālīguma laboratoriju
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs pateicās par jauno migrantu liecībām, kuras saņēmis vēl apmēram mēnesi pirms vizītes. Tāpat kā šodien dzirdētās, tās viņu ļoti aizkustinājušas. “Taču, tās nav tikai emocijas, bet kaut kas vairāk: tas ir aizkustinājums, kas nāk no patiesības skaistuma,” teica Francisks. Šai sakarā viņš citēja vārdus no Mateja Evaņģēlija: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji mazajiem” (11,25). “Arī es slavēju debesu Tēvu par to, kas notiek šodien, šeit, kā arī visā pasaulē – mazajiem Dievs atklāj savu Valstību, mīlestības Valstību, taisnības un miera valstību,” teica pāvests tikšanās laikā ar migrantiem.
Francisks atzinās, ka pēc tam, kad ir uzklausīti migrantu stāsti, labāk saprotams šķiet pravietiskais Dieva Vārds, kurš caur apustuli Pāvilu saka: “Jūs vairs neesat svešinieki un ienācēji, bet esat svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi” (Ef 2,19). Šos vārdus apustulis rakstīja Efezas kristiešiem. “Netālu no šejienes!” atzīmēja pāvests. Šie vārdi ir teikti tālā pagātnē, bet ir ļoti tuvi, aktuālāki nekā jebkad agrāk, it kā tie būtu rakstīti šodien: “jūs neesat svešinieki, bet līdzpilsoņi”. Kipras zemes viesis norādīja, ka tas ir Baznīcas pravietojums: kopienas pravietojums, kura ar saviem cilvēciskajiem ierobežojumiem iemieso Dieva sapni. Jo arī Dievs sapņo! Viņš sapņo par pasauli, kurā valdītu miers, kurā viņa bērni dzīvotu kā brāļi un māsas.
“Jūsu klātbūtne, brāļi un māsas migranti, ir ļoti nozīmīga šais svinībās. Jūsu liecības mums, kristīgajām kopienām, ir kā “spogulis”,” apliecināja pāvests, vēršoties pie ekumeniskās lūgšanas dalībniekiem. Atsaucoties uz dažu migrantu jauniešu teikto, Francisks atgādināja, ka neviens nav “cipars”, “indivīds, ko ieviest katalogā”, bet esam “brāļi”, “draugi”, “ticīgie”, “tuvākie” cits citam. Tāpat, pāvests ar nožēlu konstatēja, ka naids ir saduļķojis arī attiecības starp kristiešiem, bet tas atstāj zīmi, dziļu zīmi uz ilgu laiku. “Tā ir inde, no kuras grūti atbrīvoties. Tā ir kropla mentalitāte, kas tā vietā, lai mēs atzītu cits citu kā brāļus, liek mums saskatīt ienaidniekus, sāncenšus,” sacīja Francisks.
Atsaucoties uz kāda irākiešu jaunieša teikto, ka viņš ir “persona, kas atrodas ceļā”, pāvests atzīmēja, ka “arī mēs esam kopiena, kas atrodas ceļā, esam ceļā no konflikta uz kopību. Uz šī garā ceļa, kurš ved kalnā un lejā, mēs nedrīkstam baidīties savu atšķirību dēļ, bet drīzāk aizvērtības un aizspriedumu dēļ, kuri mums liedz patiesi tikties un iet kopā.” Pāvests iedrošināja, ka mums pretim nāk Kungs Jēzus, ar atstumtā un marģinalizētā seju, ar panicināta, atstumta, ieslodzīta migranta seju... Taču, tai pašā laikā ar tāda migranta seju, kas atrodas ceļā pretim kaut kam, pretim cerībai, pretim cilvēciskākai sadzīvei.
‘Tā Dievs runā caur jūsu sapņiem,” teica Francisks, apliecinot, ka Viņš arī mūs aicina nenolaist rokas sašķeltā pasaulē, sašķeltās kristīgajās kopienās, bet iet vēstures ceļus, Dieva sapņa savaldzināti, proti, tāda sapņa, kur nepastāv nošķirtības mūri, kur nav ienaida, nav vairs svešinieku, bet ir tikai izlīguši līdzpilsoņi – bez šaubām, dažādi, bet lepni par savām atšķirībām, kas ir Dieva dāvana.
Pāvests novēlēja, lai šī sala – Kipra, ko iezīmē sāpīga šķelšanās, ar Dieva žēlastību kļūst par brālīguma laboratoriju. Tam, Svētā tēva skatījumā, ir nepieciešami divi nosacījumi. Pirmais – katra cilvēka cieņas atzīšana, otrais – paļāvīga atvērtība visu cilvēku Dievam Tēvam. Pāvests uzsvēra, ka šie divi nosacījumi sapnim ļaus pārvērsties ikdienas ceļojumā, kur tiek sperti konkrēti soļi no konflikta uz kopību, no naida uz mīlestību. “Tas ir pacietīgs gājums, kas dienu no dienas, mums ļauj ienākt Dieva sagatavotajā zemē, zemē, kur, ja kāds tev pajautā: “kas esi?”, tu droši vari atbildēt: “es esmu tavs brālis”.
