Francisks: "Apturēsim civilizācijas bojāeju!"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvests atgādināja, ka šis jautājums ir visas pasaules problēma. Tā ir humanitārā krīze un tā skar visus. Uz spēles tiek liktas cilvēku dzīvības un visas sabiedrības nākotne. Noslēgšanās un nacionālismi noved pie katastrofālām sekām. Doma, ka pietiek glābt tikai sevi, aizstāvoties pret visvājākajiem, kuri klauvē pie mūsu durvīm, ir ilūzija.
“Māsas, brāļi, jūsu sejas, jūsu acis prasa, lai mēs nenovērstos, nenoliegtu savu cilvēcību, kas mūs visus vieno, lai jūsu stāsti kļūtu par mūsējiem un lai mēs neaizmirstu jūsu traģēdijas”, sacīja Svētais tēvs. Viņš norādīja, ka šajā svētdienā lūdzas, lai Dievs pamodina mūs no aizmāršības par tiem, kuri cieš, izpurina mūs no individuālisma, kas izslēdz, pamodina sirdis, kas ir kurlas tuvākā vajadzībām. Pāvests apliecināja, ka vēršas ar lūgumu arī pie cilvēka, katra cilvēka.
“Pārvarēsim baiļu paralīzi, vienaldzību, kas nogalina”, viņš mudināja, “cinisko neieinteresētību, kas ar baltiem cimdiem notiesā uz nāvi tos, kuri atrodas nomalē”. Pašā saknē stāsimies pretī ‘dominējošajai domai’, kas riņķo ap ‘savu es’, saviem personīgajiem un nacionālajiem egoismiem, kas kļūst par visu lietu mērauklu un kritēriju.
Turpinājumā pāvests konstatēja, ka piecus gadus pēc viņa pirmā apmeklējuma migrācijas jautājumā ir maz kas mainījies. Protams, daudzi ir iesaistījušies uzņemšanas un integrācijas darbā un rūpējas par migrantiem, tiek finansētas un celtas atbilstošas uzņemšanas struktūras, tomēr Grieķijā un citur vēl ir daudz darāmā. Viens otrs Eiropā pieiet šai problēmai tā, it kā tā uz viņu neattiektos. Un daudzi migranti un bēgļi dzīvo cilvēka necienīgos apstākļos un nevar saredzēt atrisinājumu šīm problēmām. Tomēr vienmēr ir jārespektē cilvēka personas cieņa un tiesības – uzsvēra Francisks. Viņš atzina, ka ir skumji redzēt, ka, meklējot šī jautājuma risinājumu, tiek izlietoti līdzekļi mūru celšanai.
Katoliskās Baznīcas vadītājs reizē atzina, ka ir saprotamas cilvēku bailes, piesardzība un grūtības. Manāms nogurums un apjukums, ko vēl vairāk palielināja ekonomiskā krīze un pandēmija. Taču ne jau ceļot mūrus, var atrisināt problēmas un uzlabot sabiedrības dzīvi – viņš uzsvēra. Tās var atrisināt, apvienojot spēkus rūpēs par citiem atbilstoši katra reālajām iespējām un vienmēr pirmajā vietā nostādot katra cilvēka dzīvības neizdzēšamo vērtību.
Pāvests norādīja, ka ir jāķeras pie attālāko cēloņu risināšanas, nevis nabaga cilvēkiem, kuriem nākas par tiem maksāt un kuri tiek pat izmantoti politiskās propagandas nolūkos. Lai novērstu dziļākos cēloņus, nevar tikai aizlāpīt ārkārtas situācijas, bet ir vajadzīga konkrēta un saskaņota rīcība. Sarežģītām problēmām nav vieglu atbilžu. Laikmeta izmaiņām jāpieiet ar plašu skatienu un jāseko līdzi procesiem no iekšienes, tādā veidā veicinot lēno un tik ļoti svarīgo integrāciju.
Ja gribam sākt no jauna, mums īpaši jāielūkojas bērnu sejās – sacīja Francisks. Mums jāatrod drosme nokaunēties viņu priekšā. Viņi ir nevainīgi. Viņi ir mūsu nākotne. Kādu pasauli gribat viņiem dot? Pāvests norādīja uz noslīkušā mazā Alana Kurdi fotogrāfiju, kas 2015. gadā aplidoja un aizkustināja visu pasauli. “Nesteigsimies novērsties no brutālajiem attēliem, kuros redzami nedzīvi guļam pludmalēs viņu nekustīgie ķermeņi”, viņš sacīja. Vidusjūra kļūst par saltu kapsētu. Šis lielais ūdens baseins, daudzu civilizāciju šūpulis, kas gadu tūkstošiem vienoja dažādas tautas, tagad ir kļuvis par nāves spoguli.
Pēc šī uzstājīgā aicinājuma pāvests atgādināja, ka šīs jūras krastos Dievs kļuva cilvēks. Viņš mūs mīl kā savus bērnus un grib, lai mēs dzīvotu kā brāļi. Ja pēc Dieva attēla radītais cilvēks tiek panicināts, ar to tiek apvainots Dievs – uzsvēra Francisks. Ticība prasa līdzjūtību un žēlsirdību. Noslēgumā Svētais tēvs ar skumjām atzina, ka daudzas sievietes mātes cerībās, nesot savā klēpī dzīvību, ceļojuma steigā atrada nāvi. Viņš aicināja lūgt Dievmāti, lai viņa palīdz mums atvērt acis un saskatīt savu brāļu ciešanas. Lai Dieva Māte palīdz mums raudzīties ar mātišķu skatienu un saskatīt cilvēkos Dieva bērnus, brāļus un māsas, ko jāpieņem, jāaizstāv, jāintegrē un jāmīl. Lai viņa palīdz cilvēku nostādīt augstāk par idejām un ideoloģijām un iziet pretī tiem, kuri cieš.
