Pāvests: Ziemassvētkos lūgsim no Jēzus žēlastību būt maziem
Vatican News
Naktī atspīd spoža gaisma. Parādās eņģelis, Kunga godība apņem ganus un atskan sen gaidītā vēsts: "Šodien jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs" (Lk 2,11). Tomēr visvairāk mūs pārsteidz tas, ko eņģelis piebilst. Viņš parāda ganiem, kā atrast Dievu, kurš ienācis pasaulē: "Šī būs jums zīme: jūs atradīsiet drēbītēs ietītu un silē guldītu bērnu (12). Lūk, zīme: Bērns. Tas arī viss: skarbā nabadzībā silē guldīts bērns. Nav vairs ne gaismas, ne mirdzuma, ne eņģeļu dziesmu. Tikai bērns. Nekas cits, kā tikai tas, par ko bija pravietojis Isajs: "Mums ir dzimis bērns" (Is 9,5).
Evaņģēlijs izceļ šo kontrastu. Tas vēstī par Jēzus dzimšanu, sākot ar Cēzaru Augustu, kurš izdod pavēli saskaitīt visus šīs zemes iedzīvotājus: kas parāda pirmo ķeizaru viņa varenībā. Un tad Evaņģēlijs mūs aizved uz Betlēmi, kur nav nekā īpaša, tikai autiņos ietīts bērns un ap viņu gani. Dievs atklājas bērna trauslumā. Lūk, vēstījums: Dievs neizceļ savu varenību, bet pazeminās vājumā. Šis trauslums ir ceļš, ko Viņš izvēlējies, lai sasniegtu mūs, lai aizskartu mūsu sirdis, atpestītu mūs un vestu pie tā, kas ir vissvarīgākais.
Brāļi un māsas, stāvot silītes priekšā, pievērsīsim skatienu tam, kas atrodas centrā, lai ieraudzītu kaut ko vairāk par gaismiņām un dekorācijām! Kontemplēsim Bērnu! Viņa trauslumā ir klātesošs visvarenais Dievs. Centīsimies atpazīt Viņu, sakot: "Bērns, Tu esi Dievs, Tu esi Dievs-Bērns". Ļausim, lai mūs pārņem šis satricinošais izbrīns. To, kurš valda pār visumu, nu var paņemt rokās. To, kurš radījis sauli, nu jāsasilda. Maiguma iemiesojumam nu ir vajadzīgs mūsu maigums. Bezgalīgajai mīlestībai ir sirsniņa un tā pukst. Mūžīgais Vārds nu ir Bērns, kurš vēl nerunā. Viņš ir Dzīvība Maize, kurai nu nepieciešama barība. Pasaules Radītājs ir bez pajumtes. Šodien viss ir otrādi: Dievs ienāk pasaulē kā Bērns; Viņa lielums ir apslēpts cilvēciskajā vājumā.
Pajautāsim sev, vai mēs pieņemam šo Dieva ceļu? Jā, lūk, Ziemassvētku izaicinājums: Dievs atklājas, bet cilvēki Viņu nesaredz. Pasaules acīs Viņš kļūst mazs, bet mēs joprojām meklējam pasaules varenību, un varbūt pat Viņa vārdā. Dievs pazemojas, bet mēs vēlamies kāpt uz pjedestāla. Visaugstais norāda uz pazemību, bet mēs gribam izrādīties. Dievs dodas pie ganiem, pie tiem, kas ne ar ko nav ievērojami, bet mēs tiecamies pēc atpazīstamības. Jēzus piedzima, lai kalpotu, bet mēs nemitīgi dzenamies pēc panākumiem. Dievs nemeklē spēku un varu, bet lūdz maigumu un tuvību.
Ziemassvētkos lūgsim no Jēzus žēlastību būt maziem. "Kungs, māci mūs mīlēt savu niecīgumu! Palīdzi mums saprast, ka tas ir ceļš uz patieso lielumu!". Ko nozīmē pieņemt savu trauslumu? Pirmām kārtām ticēt, ka Dievs vēlas ienākt mūsu dzīves mazajās lietās, Viņš vēlas iemājot mūsu ikdienas realitātē, vienkāršajos darbos, ko veicam mājās, ģimenē, skolā, darbavietā. Tieši mūsu ikdienišķajā dzīvē Viņš vēlas veikt lielas lietas. Tā ir cerības vēsts: Jēzus mūs aicina savā dzīvē no jauna atklāt mazo lietu vērtību. Kā mums pietrūkst, ja Viņš ir kopā ar mums?! Tāpēc neieslīgsim nožēlā par nesasniegtu lielumu! Pārstāsim sūroties un rādīt drūmas sejas! Atbrīvosimies no alkatības, kas atstāj tikai tukšumu!
Taču tas nav viss. Jēzus vēlas ienākt ne tikai mūsu dzīves mazajās lietās, bet arī mūsu nespēkā, vājumā, trauslumā, nepietiekamībā, arī mūsu pieļautajās kļūdās. Māsa, brāli! Ja tevi, tāpat kā Betlēmē, apņem nakts tumsa, ja jūti visapkārt vienaldzības aukstumu, ja brūces, ko tu nes dziļi sevī, sauc, ka "tu neesi nekas, ka neesi nekā vērts, ka tevi nekad neviens nemīlēs tā, kā tu to vēlētos", tad šovakar dzirdam Dieva atbildi. Šovakar Viņš tev saka: "Es mīlu tevi tādu, kāds tu esi. Mani nebiedē tavs niecīgums, mani neuztrauc tavs trauslums. Tevis dēļ Es kļuvu mazs. Lai būtu tavs Dievs, es kļuvu par tavu brāli. Dārgais brāli, mīļā māsa! Nebaidies no Manis, bet atrodi Manī savu lielumu! Es esmu tev tuvu un lūdzu tikai vienu: uzticies man un atver savu sirdi!"
Sava niecīguma pieņemšana nozīmē arī pieņemt Jēzu mūsdienu mazajos. Tas nozīmē mīlēt Viņu atstumtajos, kalpot Viņam nabadzīgajos. Tieši viņi ir vislīdzīgākie Jēzum, kurš piedzima nabadzībā. Un tieši viņos Jēzus vēlas būt pagodināts. Šajā mīlestības naktī mums jābaidās tikai no viena – lai mēs neievainotu Dieva mīlestību, neievainotu Viņu ar savu vienaldzību pret nabagiem. Jēzum viņi ir īpaši mīļi. Reiz viņi mūs sagaidīs debesīs. Kāda dzejniece ir rakstījusi: "Kas nav atradis debesis šeit virs zemes, tas tās neatradīs arī pašās Debesīs" (Emīlija Dikinsone). Nepazaudēsim Debesis, tuvosimies Jēzum jau tagad, rūpējoties par Viņu nabadzīgajos brāļos, kuros Viņš ir klātesošs.
Vēlreiz paskatīsimies uz silīti, lai ieraudzītu, – Jēzus savas piedzimšanas brīdī ir kopā ar mazajiem un nabadzīgajiem. Kas viņi ir? Tie ir gani. Viņi bija visvienkāršākie un bija vistuvāk Kungam. Tie atrada Viņu, "jo bija nomodā un naktī sargāja savu ganāmpulku" (Lk 2,8). Viņi bija tur, lai strādātu, jo bija trūcīgi un darbā neskaitīja stundas, rūpēdamies par ganāmpulku. Viņi nevarēja dzīvot, kur un kā gribētu, viņiem nācās rēķināties ar ganāmpulka vajadzībām. Un tur blakus piedzima Jēzus, piedzima viņiem līdzās, pavisam tuvu šiem aizmirstajiem nomaļu cilvēkiem. Viņš atnāca tur, kur cilvēka cieņa bija pakļauta pārbaudījumam. Atnāca, lai atdotu cieņu atmestajiem un atklātos nevis daudzzinošajiem un svarīgajiem, bet nabadzīgiem, darbā nogurušiem cilvēkiem. Dievs atnāk arī šovakar, lai mūsu darba sūrumu piepildītu ar cieņu. Viņš atgādina, cik svarīga cilvēkam ir cieņa, kas iegūta darbā, un cik svarīga ir darba cilvēka cieņa, jo cilvēks ir kungs pār darbu, nevis tā vergs. Šai Dzīvības dienā atkārtosim: lai darbā nav vairs nāves! Un īstenosim šo apņemšanos!
Un vēlreiz paskatīsimies uz silīti, paplašinot savu skatienu līdz apvāršņiem, kur redzam Austrumu gudros. Viņi nāk, lai pielūgtu Kungu. Skatīsimies un sapratīsim, ka ap Jēzu viss atkal tiek vienots: ap Viņu ir gani, taču arī izglītotie, bagātie un gudrie. Betlēmē nabagie un bagātie ir kopā. Tie, kuri atdod godu – kā Austrumu gudrie, un tie, kuri strādā – kā gani. Viss tiek vienots, kad Jēzus ir centrā: nevis mūsu priekšstati par Jēzu, bet gan Viņš pats, Dzīvais. Tāpēc, dārgie brāļi un māsas, atgriezīsimies Betlēmē, atgriezīsimies pie saknēm, pie savas ticības, pirmās mīlestības, adorācijas un žēlsirdības avota! Raudzīsimies uz svētceļojošiem ķēniņiem un kā sinodāla Baznīca, Baznīca ceļā, dosimies uz Betlēmi, kur Dievs ir tapis cilvēks, un cilvēks ir vienots ar Dievu; kur Kungs ir pirmajā vietā un tiek pagodināts, kur pēdējie ir Viņam vistuvāk, kur ganus un ķēniņus vieno brālība, kas lielāka par jebkura veida šķelšanos. Lai Dievs mums palīdz kļūt par lūdzošu, nabadzīgu un brālīgu Baznīcu! Tas ir vissvarīgākais. Atgriezīsimies Betlēmē!
Iesim uz turieni, mācoties no Kristus dzimšanas Evaņģēlija, kas parāda Svēto ģimeni, ganus, Austrumu gudros: visus, kas ir ceļā. Brāļi un māsas, dosimies ceļā, jo dzīve ir svētceļojums! Modīsimies no miega, celsimies, jo šonakt ir atspīdējusi gaisma! – Maiga gaisma, kas mums atgādina, ka mūsu trauslumā mēs esam Dieva mīlētie bērni, mēs esam Gaismas bērni (sal. 1 Tes 5,5). Priecāsimies kopā, jo nekad nekas nespēs izdzēst šo gaismu – Jēzus gaismu, kas kopš šīs nakts mirdz pasaulē.
