Vecvecāku lūgšanas var pārveidot pasauli un atbrīvot to no kara dēmona
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot dokumentu, Svētais tēvs norāda, ka minētie psalma vārdi ir “labā vēsts”, īsts “evaņģēlijs”, ko vecvecāku un veco ļaužu dienas ietvarā varam sludināt pasaulei. Tas ir pretstatā šīs pasaules idejai par vecumdienām, kā arī – dažu veco ļaužu rezignējošajai nostājai, ko iezīmē cerības trūkums, un kuri vairs neko negaida no nākotnes.
Pāvests atzīst, ka vecums daudzus baida, un ka, lai gan attīstītākās sabiedrības daudz iegulda šajā dzīves posmā, tomēr tās nepalīdz to labāk izprast. Vecumu izprast nav viegli, tomēr ilgā dzīve ir svētība. Svētīga ir tā māja, kas gādā par sirmgalvi, un svētīga ir tā ģimene, kas godā vecvecākus. Francisks norāda, ka minētie psalma vārdi ir aicinājums cerēt arī vecumdienās, kas īstenībā ir Kunga dāvana.
Svētais tēvs mudina vecos ļaudis būt garīgi aktīviem un izkopt savu iekšējo dzīvi, sistemātiski lasot Dieva Vārdu, ik dienas lūdzoties, pieņemot sakramentus un piedaloties liturģijā. Viņš mudina izkopt ne tikai attiecības ar Dievu, bet arī attiecības ar citiem – vispirms ar saviem ģimenes locekļiem: ar bērniem, mazbērniem, kuriem izrādīt savas mīlestības pilnās rūpes, kā arī – ar nabagiem un cietējiem, kļūstot tiem par tuvākajiem gan ar konkrētu palīdzību, gan lūgšanu. Vecums nav nederīgs laiks. Tas ir tāds posms, kurā vēl var nest augļus – atgādina Francisks. Vecie ļaudis var sniegt savu ieguldījumu maiguma revolūcijas labā. Viņiem jākļūst par “garīgās un neapbruņotās revolūcijas” galvenajiem varoņiem.
Turpinājumā pāvests atzīst, ka pasauli skar smagi pārbaudījumi. Vispirms to pārsteidza negaidītā un briesmīgā pandēmijas vētra, tagad – karš, kas iedragā mieru un attīstību visā pasaulē. Nav brīnums, ka karš atgriezās Eiropā laikā, kad izzūd paaudze, kas to piedzīvoja pagājušajā gadsimtā. “Un šīs lielās krīzes var padarīt mūs nejūtīgus pret to, ka pastāv citas ‘epidēmijas’ un citi plaši izplatīti vardarbības veidi, kas apdraud cilvēci un mūsu kopīgās mājas”, raksta Francisks.
Šajā sakarā viņš uzsver, ka tāpēc mums ir vajadzīgas dziļas izmaiņas, atgriešanās, kas atbruņotu sirdi un ļautu ikvienam saskatīt otrā brāli. Un uz vecvecāku un veco ļaužu pleciem gulstas liela atbildība, proti, viņu uzdevums ir mācīt mūsdienu cilvēkiem uzlūkot citus ar tikpat izprotošu un maigu skatienu, ar kādu tie uzlūko savus mazbērnus. Viens no augļiem, ko tie ir aicināti nest, ir pasaules sargāšana. Mēs visi esam pabijuši vecvecāku klēpī. Viņi mūs turēja savās rokās. Taču šodien ir laiks ņemt klēpī gan savus mazbērnus, gan arī tos nobijušos bērnus, kurus nepazīstam un kuri varbūt bēg no kara vai tā dēļ cieš – raksta pāvests.
Vēstījuma noslēgumā Francisks kārtējo reizi atgādina, ka neviens nevar izglābties viens pats. “Laime ir tāda maize, kas tiek ēsta kopā”, viņš raksta. Pasaulei vajadzētu to apzināties un vecie ļaudis ir aicināti par to liecināt. “Mīļās vecmammas un dārgie vectēvi, mīļās sirmgalves un dārgie sirmgalvji, mēs esam aicināti šajā mūsu pasaulē veicināt maiguma revolūciju! Darīsim to, iemācoties aizvien vairāk un labāk izmantot visvērtīgāko līdzekli, kāds mums ir un kāds mūsu dzīves posmam ir vispiemērotākais, tas ir, lūgšanu”, mudina Svētais tēvs. “Kļūsim arī mēs zināmā mērā par lūgšanas dzejniekiem…. Mūsu paļāvības pilnā lūgšana var panākt daudz: tā var pavadīt cietēja sāpju kliedzienu un var palīdzēt izmainīt sirdis”.
Pāvests aicina visus ticīgos atzīmēt Pasaules vecvecāku un veco ļaužu dienu – svinēt to visiem kopā, izziņot par to savās draudzēs, apmeklēt vientuļos vecos ļaudis, darīt tā, lai nevienam to nenāktos pavadīt vientulībā. “Vientuļo veco ļaužu apmeklēšana ir mūsdienu žēlsirdības darbs!” atgādina Svētais tēvs. Viņš mudina lūgties, lai Marija, kura ir Maiguma Māte, palīdz mums visiem būt par maiguma revolūcijas kaldinātājiem, lai tādā veidā “kopā atbrīvotu pasauli no vientulības ēnas un kara dēmona”.