Francisks pazemīgi lūdz iezemiešiem piedošanu par kristiešu nodarīto ļaunumu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks apliecināja, ka tas ir “gandarīšanas svētceļojums”, un atzina, ka ir sarūgtināts. “Es ierodos jūsu dzimtajās zemēs, lai (…) izlūgtu no Dieva piedošanu, dziedināšanu un izlīgšanu, lai apliecinātu jums savu tuvību, lai lūgtos kopā ar jums un par jums”, viņš sacīja.
Iesākot uzrunu, pāvests uzstājīgi atgādināja, ka ciešanu, ko iezemiešu bērni piedzīvoja rezidenciālajās skolās, atminēšanās mudina rīkoties tā, lai pret katru bērnu izturētos ar mīlestību un cieņu. Bez tam visiem kopā ir jāveic ceļš, jālūdzas un jāstrādā, lai pagātnes ciešanas aizvietotu ar taisnīgumu, dziedināšanu un izlīgšanu nākotnē. Tāpēc Svētais tēvs iesāk savu svētceļojumu tieši šajā apgabalā, kurā dzīvo iezemiešu tautas. “Šī teritorija mūs uzrunā, ļauj mums pieminēt”, viņš sacīja. Runa ir par piedzīvoto ciešanu atsaukšanu atmiņā. Pāvests uzsvēra, ka tas ir nepieciešams, jo, pretējā gadījumā, to aizmiršana vestu pie vienaldzības. Rakstnieks Elijs Vīzels ir teicis, ka “mīlestības pretstats ir nevis naids, bet vienaldzība… Dzīvības pretstats ir nevis nāve, bet vienaldzība pret dzīvību vai nāvi”. Rezidenciālajās skolās piedzīvotās postošās pieredzes pieminēšana ir sāpīga, šokējoša, taču tā ir nepieciešama.
Runājot par sava laika asimilācijas politiku, kas tika īstenota arī minētajās skolās, Francisks atgādināja par tās postošajām sekām. Tās rezultātā iezemiešu tautas tika sistemātiski marģinalizētas, viņu valoda un kultūra – panicināta un apspiesta, bērniem sagādātas fiziskās, psihiskās un garīgās ciešanas, bērni, vēl būdami mazi, tika atņemti vecākiem un tādā veidā neatgriezeniskā veidā tika iedragātas attiecības starp vecākiem un bērniem, vecvecākiem un mazbērniem.
Svētais tēvs pateicās, ka Kanādas iezemieši dalījās ar viņu savās “asiņojošās atmiņās”, un apliecināja, ka veic šo “gandarīšanas svētceļojumu” un ir ieradies viņu vidū, lai no visas sirds lūgtu piedošanu. “Es lūdzu piedošanu”, viņš turpināja, “par to, ka daudzi kristieši, diemžēl, atbalstīja varas, kas apspieda iezemiešu tautas, kolonizējošo mentalitāti. Es lūdzu piedošanu īpaši par to, ka daudzi Baznīcas un reliģisko kopienu locekļi ņēma dalību – arī ar savu vienaldzību – tajos kultūras iznīcināšanas un tā laika valdību īstenotās piespiedu asimilācijas projektos, kuru kulminācija bija rezidenciālo skolu sistēma”.
Pat ja netrūka kristīgās mīlestības un bērniem izrādītās nesavtības piemēru, ar rezidenciālajām skolām saistītās politikas konsekvences kopumā bija katastrofālas. Kristīgā ticība mums atklāj, ka tā bija postoša kļūda, pretrunīga ar Jēzus Kristus Evaņģēliju. Ņemot vērā šo ļaunumu, “Baznīca metas ceļos Dieva priekšā un lūdz piedošanu par savu bērnu grēkiem. Es gribu to ar kaunu skaidri uzsvērt: es pazemīgi lūdzu piedošanu par ļaunumu, ko daudzi kristieši nodarīja iezemiešu tautām” – uzsvēra pāvests.
Svētais tēvs atzina, ka piedošanas lūgšana nav galamērķis, bet ir pirmais solis, izejas punkts. Tāpēc ir svarīgi nopietni meklēt patiesību par pagātni un palīdzēt minēto skolu upuriem, lai tie varētu nostāties uz dziedināšanas ceļa. Svarīgi, lai kristieši un visa sabiedrība aizvien labāk un konkrētāk pieņemtu un cienītu pamattautu identitāti un pieredzi. “Es no savas puses turpināšu iedrošināt visu katoļticīgo pūliņus iezemiešu tautu labā”, teica pāvests, atzīstot, ka tas viss prasa laiku un pacietību. Šiem procesiem jākļūst par sirdslietu, un Svētā tēva klātbūtne šeit, kā viņš pats apliecināja, kā arī Kanādas bīskapu pūliņi liecina par vēlēšanos turpināt šo ceļu.
“Šodien es esmu šeit”, noslēgumā sacīja Francisks, “lai pieminētu pagātni, kopā ar jums raudātu, klusumā uzlūkotu zemi, lūgtos pie kapu kopām. (…) Ļaunuma priekšā lūgsim labā Kungu; nāves priekšā lūgsim dzīvības Dievu.” Jēzus Kristus pārvērta bezcerīgo kapu par atdzimšanas un augšāmcelšanās vietu, no kuras sākās stāsts par jaunu dzīvi un vispārēju izlīgšanu. Lai panāktu dziedināšanu un izlīgšanu, ar mūsu pūliņiem vien nepietiek – uzsvēra pāvests. Mums ir vajadzīga Svētā Gara lēnprātīgā un stiprā gudrība, Mierinātāja maigums. Lai Viņš ir tas, kurš piepilda mūsu sirds ilgas, ņem mūs pie rokas un palīdz mums iet kopā.
