Apmeklējot Kanādu, pāvests tikās ar jezuītu kopienu

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Pirms došanās uz ziemeļiem pie inuitu kopienas, pāvests satika 15 jezuītus. Pavisam Kanādas provincē, kas aptver arī Haiti, dzīvo vairāk nekā 200 jezuītu, taču tai brīdī daudzi, tai skaitā provinces vadītājs, Midlandē piedalījās provinces kongregācijā. To vidū, kuri tikās ar pāvestu, bija daži vecie un slimie Jēzus Sadraudzības locekļi.

Viens no tēviem pasniedza pāvestam dāvanu – gleznu, kurā attēlots taurenis. To apbrīnojot, Francisks pajokoja: “Redzot tik skaistu foto, manī iezogas šaubas. Tas ir tik skaists, ka varētu būt arī jezuītu lamatas. Nezinu, vai tas ir taurenis, vai sikspārnis!” Pateicies par dāvanu, pāvests atcerējās savas iepriekšējās vizītes Kanādā. Pirmā notikusi 70. gados, kad Bergoljo, kurš bija nominēts par noviču audzinātāju, apmeklējis dažus noviciātus Kolumbijā un Meksikā, un pa ceļam uz Spāniju, iegriezies Kanādā. Šeit noviciātu neesot bijis. Kanādā, Sanžeromā, Bergoljo vēlējies apmeklēt tēvu Mišelu Ledrusu, kurš pasniedzis misioloģiju Luvēnā un indiāņu filozofiju Pontifikālajā Gregora universitātē. “Tēvs Ledruss bija patiešām liels garīgais skolotājs,” atcerējās pāvests.

Otra vizīte Kanādā notikusi 2008. gada jūnijā, kad Kvebekā bija sarīkots Starptautiskais Euharistiskais kongress. Bergoljo uzstājies ar runu par tematu “Euharistija ceļ Baznīcu”. Savukārt, šis ir bijis jau trešais Kanādas apmeklējums. Pāvests atzīmēja, ka viņu pārsteidzis klātesošā tēva Marka teiktais par jezuītu “trauslumu”. Parasti ordenis tiek uzskatīts gandrīz vai par Baznīcas armiju, taču Francisks apgalvoja, ka “jezuīta patiesais spēks slēpjas apziņā par savu trauslumu. Kungs ir tas, kurš piešķir spēku.”

Turpinājumā, pēc ciemiņa aicinājuma, saruna izvērtās jautājumu un atbilžu veidā. “Atrodamies izlīgšanas procesā. Kas šai svētceļojumā var kalpot par mierinājumu?” jautāja viens no jezuītiem. Pāvests atcerējās, ka pirms pieciem gadiem viņš pieņēmis audiencē Kanādas premjerministru, kurš joprojām kalpo šai amatā. Toreiz viņš aicinājis darīt kaut ko iezemiešu un rezidenciālo skolu sakarā. Par to runāja arī bīskapi. Tā, notikusi sagatavošanās, un Kanādā ieradies arī pāvests. “Redziet, vissvarīgākais ir tas, ka episkopāts varēja vienoties, pieņemt izaicinājumu un iet uz priekšu,” teica Francisks, turpinot cildināt bīskapu vienotību. Pāvests izteica gandarījumu arī par iezemiešu pretimnākšanu un sadarbību. “Zinu, ka viens no visļaunākajiem  ienaidniekiem pret Baznīcas un episkopātu vienotību ir ideoloģija,” teica viesis.

Nākamais jautājums, ko uzdeva jezuīti, skāra tādus šīs vizītes laikā bieži pielietotus jēdzienus, kā “svētceļojums”, “izlīgšana”, “uzklausīšana”. Vai tie caurstrāvo arī pāvesta vīziju par Baznīcas sinodalitāti? “Baznīca ir vai nu sinodāla, vai tā vispār nav Baznīca,” norādīja pāvests. Viņš atzīmēja, ka Baznīca Rietumos bija zaudējusi savu sinodālo tradīciju, bet Baznīca Austrumos to ir saglabājusi joprojām. Francisks atcerējās, ka 2001. gadā viņš teica uzrunu Bīskapu Sinodē. Toreiz viņš aizvietoja kardinālu Īgenu, kuram bija jāatgriežas Ņujorkā pēc Dvīņu torņu sagrāves. Bergoljo secināja, ka toreiz bija maz izpratnes par to, kas ir sinodalitāte. “Sapratu, ka ir jāpārdomā par sinodalitātes teoloģiju, lai spertu izšķirošu soli uz priekšu,” teica pāvests. Viņš atgādināja, ka Sinode nav politiska tikšanās, vai parlamentāru lēmumu pieņemšanas komisija. Tā ir Baznīcas izteiksme, kur galvenā loma pieder Svētajam Garam. Ja nav Svētā Gara, nav Sinodes. Kā vislabāko grāmatu par Sinodi, pāvests ieteica lasīt Apustuļu darbus, jo tajos skaidri redzams, ka Svētajam Garam ir galvenā loma.

Nākamais jautājums, ko uzdeva viens no Kanādas provinces jezuītiem, atbalsoja žurnālistu bieži jautāto “kāpēc pāvests atvainojas kristiešu, nevis Baznīcas kā institūcijas vārdā?” “Es nerunāju personīgajā vārdā, nedz arī ideoloģijas, vai kādas partijas vārdā,” teica Francisks. “Es esmu bīskaps un runāju Baznīcas, nevis savā vārdā. Runāju Baznīcas vārdā arī tad, kad skaidri to nepasaku. Man tas nav skaidri jānorāda, jo tas jau ir acīmredzams. Savukārt, ja runa ir par manu personīgu domu, kad nerunāju Baznīcas vārdā, tad gan ir tiesa, ka man tas ir jāpasaka.”

 “Strādāju Baznīcas medijos,” tikšanās laikā pastāstīja kāds jezuīts. “Vai šai jomā ir svarīgi sadarboties, veidot sadarbības tīklu arī ar bīskapiem?” Pāvests atbildēja apstiprinoši, norādot, ka svarīgi ir paplašināt dialogu, jo komunikācijai dialogs, konfrontācija un uzskatu apmaiņa ir būtiska. Kas attiecas uz medijiem, Francisks pastāstīja, ka ir saņēmis aicinājumus noorganizēt atsevišķu tikšanos arī ar seksuālo pārkāpumu upuriem šī ceļojuma laikā. Taču, šoreiz ir nācies atteikties divu iemeslu dēļ – pirmais bijis laika trūkums, bet otrais – vēlēšanās dziļāk iegremdēties ar iezemiešiem saistītā tematikā, lai tā kļūtu skaidrāka.

Runājot par seksuālajiem pārkāpumiem, kāds cits jezuīts pastāstīja, ka viņš strādā Baznīcas kanonisko tiesību jomā. Vēršoties pie pāvesta, jezuīts teica: “Jūs esat izdarījis daudzas izmaiņas. Daži jūs sauc par “izmaiņu pāvestu”. Esat izdarījis izmaiņas arī sodu piemērošanā, visvairāk tieši to, kas attiecas uz seksuālajiem pārkāpumiem. Baznīcai tas ir nācis par labu.” “Kā jūs redzat lietu attīstību līdz šim, un, vai gatavojaties veikt citas izmaiņas nākotnē?” interesējās jezuīts.

Sniedzot atbildi, pāvests atzīmēja, ka tika saskatīta nepieciešamība pēc izmaiņām, un tās tika izdarītas. “Tiesības nevar turēt ledusskapī,” teica Francisks, “tās pavada dzīvi un dzīve virzās uz priekšu. Tāpat kā morāle, kura ir jāpilnveido.” “Verdzība pirms tam bija likumīga, tagad nē,” turpināja pāvests. “Baznīca šodien saka, ka atomieroču turēšana vien ir amorāla, ne tikai to izmantošana. Pirms tam to neteica. Morālā dzīve piedzīvo progresu, kas virzās pa tādu pašu organisku līniju.” Francisks piebilda, ka skatījums uz Baznīcas mācību kā monolītu, ko saglabāt bez izmaiņām, ir kļūdains. “Kāds ir teicis, ka tradīcija ir ticīgo dzīvā piemiņa,” atgādināja pāvests. Viņš apgalvoja, ka tradicionālisms, savukārt, ir viņu “mirusī piemiņa”. “Vakar darīja tā,” kļūst par “vienmēr tā ir darīts”, taču tas ir domas pagānisms,” apgalvoja Francisks. Viņš piebilda, ka tas attiecas arī uz legālo un tiesību jomu.

Nākamais jautājumu uzdeva jezuīts no Haiti. Viņš atzīmēja, ka Haiti norisinās nacionālās izlīgšanas process, taču tai pašā laikā tiek zaudēta cerība. Ievērojot procesus, kas notiek Kanādā, ko būtu iespējams teikt Baznīcai Haiti, lai tā atgūtu cerību? Pāvests piekrita, ka Haiti pārdzīvo kritisku situāciju, pārdzīvo Kalvāriju, it kā valsts nevarētu atrast īsto ceļu. Šķiet, arī starptautiskās organizācijas nav sapratušas, ko darīt. “Kā palīdzēt Haiti atgriezt cerību? Kā Baznīca varam lūgties, nožēlot grēkus… Taču, ir jāpajautā sev, kā varam palīdzēt,” aicināja Francisks.

Pēdējais jautājums izskanēja no liturģijas studenta lūpām. Viņš vēlējās zināt, cik liela nozīme šīm studijām ir formācijā. “Kad rodas kāds konflikts, liturģija cieš vienmēr,” teica pāvests. Viņš atcerējās, ka pirms 30 gadiem Latīņamerikā ir notikušas milzīgas liturģiskas deformācijas. Vēlāk bijusi vērojama iekrišana antīkā, “atkāpšanās” skurbulī. Baznīcā iezīmējās šķelšanās. “Mana rīcība šai jomā bija mērķēta uz sekošanu Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI iezīmētajai līnijai, kuri ir ļāvuši izmantot antīko ritu un prasījuši to pārbaudīt vēlāk. Visjaunākā pārbaude ir likusi saprast, ka ir bijis nepieciešams disciplinēt šo jautājumu un visvairāk par visu izvairīties, lai tas nekļūtu par “modes” faktu, bet paliktu pastorālas dabas jautājums. Vēlāk notiks studijas, lai šo nozīmīgo tematu, to, ka liturģija ir Dieva tautas publiska Dieva slavēšana, padziļinātu,” teica pāvests.

Stundu ilgās sarunas noslēgumā, pirms došanās tālāk, viesis kopā ar Kanādas jezuītu provinces pārstāvjiem noskaitīja lūgšanu “Esi sveicināta, Marija”, deva tiem savu apustulisko svētību un kopā nofotografējās.